Parīze, pilis un pārējais: VII (septième jour)

Septītās dienas rītu iesākam ar jau pierastajām maizītēm un kafiju ar pienu[1], ko papildinām ar eklēriem, jo zinām, ka ceļš priekšā ir tāds patālāks un mums būs vajadzīgs mazliet vairāk enerģijas nekā parasti. Atcerēdamies līdzšinējo pieredzi, šodien mēs atkal stājamies aci pret aci ar Francijas dzelzceļa sistēmu, taču šoreiz tas notiek Ziemeļu stacijā (Gare du Nord), kas acīmredzot izceļas ar to, ka mūsu ierašanās brīdī šeit nav atrodama teju neviena funkciȯnējoša tualete. Tādi kā sazvērējušies pret ceļotājiem, un mēs neesam vienīgie neapmierinātie… Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas

Parīze, pilis un pārējais: VI (sixième jour)

Acīgākie skolēni man ir jautājuši, kādēļ franču valodas mācību grāmatā kafija ar pienu (café au lait) tiek zīmēta bļodiņā? Līdz šim man nebija atbildes, taču tagad es zinu – brokastīs kafiju ar pienu franči patiešām lej blodiņā. Kāpēc? Lai varētu tajā mērcēt kruasānus, protama lieta! Tā arī mēs brokastīs paēdam kafijā mērcētus kruasānus un jau piesauktās ȯrānijas, sajūtamies kā autentiski parīzieši un dodamies šīsdienas gaitās. Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas

Parīze, pilis un pārējais: V (cinquième jour)

Ceļojuma piektās dienas rītā kārtīgi iepazīstam franču sabiedrisko transpȯrtu, it īpaši dzelzceļu, jo nu beidzot vairs nevaram iztikt ar metrȯ vien. Lai nokļūtu tur, kurp mēs dodamies, ir vajadzīgs vilciens. Parīzes Liōnas dzelzceļa stacijā pirmoreiz mūžā nonākam situācijā, kad nevar uzticēties tam, ko rāda stacijas tablȯ[1], taču pēc nelielas maldīšanās pa staciju beidzot nonākam vietā, par kuŗu esam diezgan pārliecināti, ka tiksim uz mūs interesējošo vilcienu. Tik tiešām, drīz jau tas ir klāt, un mēs kopā ar veselu baru citu ceļabiedru kāpjam divstāvīgā vilcienā, lai dotos Mȯntaržī virzienā[2]. Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas

Parīze, pilis un pārējais: IV (quatrième jour)

Ir sestdiena, un abas tuvējās maiznīcas ir slēgtas, tāpēc mums brokastīs jāiztiek ar sviestmaizēm. Neko darīt, c’est la vie! Mums šai dienai ir apjomīgi plāni, tāpēc pakavējamies tikai tik daudz, lai pienācīgi sagatavotos visa ceļojuma karstākajai dienai, un dodamies uz pilsētu. Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas

Parīze, pilis un pārējais: III (troisième jour)

Trešo ceļojuma dienu iesākam līdzīgi kā iepriekš – ar kruasāniem, rȯzīņu maizītēm un ȯrānijām[0]. Kad esam iestiprinājušies, kāpjam jau ierastajā metrȯ un dodamies uz, iespējams, pasaules visslavenāko pili – Versaļu. Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under Pārdomas

Parīze, pilis un pārējais: II (deuxième jour)

Savu pirmo rītu Parīzē sākam vienīgajā veidā, kuŗu spējam iedomāties, – ar kruasāniem un šȯkȯlādes maizītēm[1] no tuvējās maiznīcas, ko piekožam kārtīgai tasei kafijas. Laiks pirmajai pilnajai dienai t.s. mīlētāju pilsētā!

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas

Parīze, pilis un pārējais: I (premier jour)

2019. gada jūnija beigās abi ar sievu bijām ceļojumā uz Parīzi. Tagad un turpmākajās dienās sekos vairākdaļīgs šī ceļojuma atstāsts. Lai patīkama lasīšana!


Zvana modinātājs. Paskatos telefōnā. Pulkstenis ir 3.58. Nē, tā nav drukas kļūda, trīs un piecdesmit astoņas minūtes. Jā, naktī. Tomēr ārā ir gaišs, un mums jāceļas – ir sākusies mūsu Parīzes ceļojuma 1. diena. Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas

S.P.Q.R. 2018 VII (dies septima et octava)

Mūsu noturīgums pret muzejiem un spējas pa tiem bez riebuma staigāt ir visai ierobežotas, bet mēs par laimi to jau zinām, tāpēc katru īsta muzeja apmeklējumu esam ieplānojuši savā ceļojuma galā – pēc iespējas tālāk vienu no otra. Ceļojuma sākumā jau bijām Bȯrgēzes galerijā, un tagad, tuvojoties tā noslēgumam, pienācis laiks apmeklēt Vatikāna muzejus.

Publiski pieejamā infȯrmācija liecina, ka Vatikāna apmeklējums varot ilgt no četrdesmit minūtēm līdz pat piecām stundām, turklāt ceļš uz Siksta kapelu, ja pa ceļam nekur citur neapstājas, jau vien prasot 20–30 minūtes. Piecu stundu ekskursija neatbilstu ne tikai mūsu spēkam un ēstgribai, bet, godīgi sakot, arī pacietības mēram, taču savas trīs stundas tur pavadīt gan esam ieplānojuši. Tādēļ mēs bez steigas apskatām to, kas mūs uzrunā, interesē vai mums kaut ko izsaka (slaveni, kaut kur redzēti vai gluži vienkārši estētiski patīkami darbi), bet drošu soli ejam gaŗām tam, kas mūs neinteresē[1]. Vadīdamies pēc šiem principiem, apskatām tādas skulptūras kā Lāȯkȯȯnts, Imperatōrs Ȯktaviāns Augusts un „tas bēbis ar zosi, ko es kaut kur esmu redzējis”[2].

IMG_20180315_121904

Siksta kapela ir vienīgā vieta visā muzejā, kur fȯtȯgrafēt aizliegts. Tā vietā muzeja teritōrijā izlikti šādi stendi, kur var visu apskatīt. Un arī grupām ar gidiem nav jādrūzmējas kapelā

Ȯficiāli Vatikāna muzeju apmeklējuma zenīts skaitās Siksta kapela, kuŗas griestus un gala sienu rotā slavenās Mikelandželȯ freskas, kur attēlota Pasaules radīšana, grēkā krišana un pastarā diena[3]. Biju jau noskaņojies uz pāris mirkļiem telpā, kur kaut kas it-kā-slavens atrodas augstu un tālu nesaredzamā vietā un kuŗai tūristu barus izgana cauri kā lopus[4]. Pārsteidzošā kārtā jāsecina, ka lai gan kapelā ļaužu ir ka biezs pat ārpus tūristu sezōnas, tajā tomēr varam pavadīt, cik vien daudz laika vēlamies. Turklāt Mikelandželȯ radītās freskas ir notīrītas, atjaunotas, košas un labi saredzamas no dažādām vietām kapelā.

Tomēr man persōnīgi par negaidītu, bet līdzvērtīgu apskates maršruta kulmināciju izvērtās t.s. Rafaela istabas, kaut arī lielākā no tām – Kȯnstantīna zāle – bija slēgta uz restaurāciju[5]. Daļu šo fresku, piemēram, „Atēnu skolu”, biju jau redzējis kādos attēlos, taču mani pārsteidz to izmērs un krāsu košums, un visu fresku kopējais… dzīvums. No visiem gleznojumiem (gleznām, freskām u.tml.), ko šajā ceļojumā esmu redzējis, tieši Rafaela istabu freskas man atmiņā iespiežas visspilgtāk – vārda tiešā nozīmē.

Kad Vatikāna muzejus esam pievarējuši, diezgan naski mācas virsū bads, tāpēc dodamies pusdienās uz jau iepazītu vietiņu, bet pēc tam atgriežamies Laterānā, lai vēlreiz apskatītu Sv. Jāņa arhibaziliku ar pāvesta troni un Svēto kāpņu svētvietu, kur saskaņā ar Romas Katoļu baznīcas tradīciju savulaik atvestas un uzstādītas kāpnes no Pȯncija Pilāta pils, pa kuŗām staigājis pats Jēzus. Diemžēl šīs kāpnes mums redzēt neizdodas, jo tās – pārsteigums! – slēgtas uz restaurāciju. Tomēr tiem svētceļniekiem, kas par katru cenu nodomājuši pa šīm kāpnēm kāpt (un to drīkst darīt tikai tupus uz ceļiem), ir atvēlēts kāds kāpņu laidiens blakus. Mēs nolemjam, ka mūsu ticība tomēr nav tik stipra, lai uz ceļiem censtos pievarēt kāpnes, kas pat nav tās īstās kāpnes.

IMG_20180316_114459

Aventīna sv. Sabīnas bazilikā(!) nav ne miņas no zelta un krāšniem ȯrnamentiem. Vai tāpēc tā ir mazāk skaista?

Pēdējās ceļojuma dienas rītu sākam ar pastaigu pa Aventīna apkaimi un priecājamies par vēl citu Romas seju, ko mums pēdējā brīdī izdodas ieraudzīt – tā atšķiŗas gan no vēsturiskā centra, gan Pārtibras, gan arī citām pilsētas apkaimēm, ko esam mazliet iepazinuši iepriekšējās dienās. Neiztrūkstoši apskatām vēl kādas baznīcas, kas mums gadās ceļā, un palūkojamies arī caur Maltas ȯrdeņa atslēgas caurumu, kur pēc nelielas rindas izstāvēšanas paveras visai jauks un necerēti iespaidīgs skats uz Sv. Pēteŗa bazilikas kupōlu.

Un tad jau ir laiks atgriezties Latvijā un gaidīt, kad pavasaris pienāks arī šeit.

____________________________________

[1] Stikla un māla lauskas, kā arī akmens tȯrsi, kas zaudējuši rokas, kājas un galvu, bet kam neizskaidrojamā kārtā apskaužami labi saglabājies dzimumloceklis.
[2] Izrādās, ka šīs skulptūras autōrs ir Bȯēts no Halkedōnas (Βόηθος Χαλκηδόνος, kaut kāds grieķis), un darbu sauc tieši tā, pēc kā tas izskatās, – Bērns ar zosi. Turklāt Vatikānā (un citur) atrodamas tikai šīs skulptūras kōpijas. Mūžu dzīvo…
[3] Interesanti zināt, ka, lai arī visplašāk pazīstamā freska ir Ādama radīšana, griestu centrālā – nedaudz mazākā – freska attēlo nevis Ādama, bet gan Ievas radīšanu.
[4] Mūūūūūū…
[5] No otras puses skatoties, Kȯnstantīna zāles freskas nav veidojis vis Rafaels pats, bet gan viņa skolēni, kuŗu vārdi man neko daudz neizsaka, tā ka, iespējams, zaudējums nav nemaz tik liels.

IMG_20180315_100637

Tas, ka upi (šajā gadījumā Nīlu) varētu attēlot kā vīrieti, man šķiet visai grūti sagremojams. Tomēr arī mums ir Abuls un daži citi…

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas

S.P.Q.R. 2018 VI (dies sexta)

Līdz šim esam diezgan labi apguvuši Romas metrȯ sistēmu, ko izmantojam, lai pārvarētu tos attālumus, kuŗi kājām vien nav gluži pa spēkam. Tomēr sestajā mūsu ceļojuma dienā ir pienācis laiks veikt sȯciālu eksperimentu, kuŗa nosaukums ir autȯbuss. Tas notiek ne bez stresa, jo Itālijā autȯbusi pieturās, ko pasažieŗi nav pieprasījuši, iespiezdami pogu, ne tikvien neatveŗ durvis, bet pat nepietuŗ. Tādēļ nepamet jautājums – vai izdosies noķert brīdi, kad jāspiež poga un jāziņo vadītājam, ka gribam izkāpt, vai tomēr aizbrauksim gaŗām?

Jau vairākkārt esam atzinīgi novērtējuši to, ka eksistē Google Street View ȯpcija, kuŗā varam apskatīt ne tikai abstraktu kartes plānojumu, bet arī labi redzēt, kā attiecīgā vieta izskatās patiesībā. Tā nu arī šoreiz tieši fȯtȯgrāfijās noskatītie ȯrientieŗi palīdz saprast, ka laiks mesties laukā no autȯbusa un doties uz pirmo ieplānoto apskates ȯbjektu – Ielejas sv. Andreja baziliku (Sant’Andrea della Valle)[1].

Ōpermīļi iespējams, atpazīs šo baznīcu kā vietu, kur norisinās Džākȯmȯ Pučīni ōperas Tȯska pirmais cēliens[2]. Realitātē šī bazilika ir ļoti skaista, krāšņa baznīca ar zaļgani zeltainu gaismu un iespaidīgiem gleznojumiem (piemēram, sv. Andreja krustā sišana baznīcas apsīdā).

IMG_20180314_100353

Ielejas sv. Andreja bazilikas altāris un apsīda

Pēc Sv. Andreja bazilikas dodamies tālāk uz t.s. Jauno baznīcu (Chiesa Nuova), kas ir ne mazāk krāšņa un kur cita starpā pilnīgi bez maksas apskatāma vēl viena Karavadžȯ glezna, kuŗā attēlota Kristus noņemšana no krusta (Deposizione). Šajā brīdī dažādās vietās esam redzējuši jau kādu saujiņu šī slavenā lielmeistara darbu; riskējot izklausīties pēc mākslas analfabēta, man jāteic, ka tie mums nav pa prātam. Jā, varam novērtēt mākslinieka prasmi, tomēr šīs gleznas mūsu subjektīvajai estētiskajai gaumei neatbilst kāda vienkārša iemesla dēļ – tās ir pārāk tumšas.

Tā spriezdami, dodamies tālāk pa Romas ieliņām. Katrā ceļojumā ȯbligāti ir jāapciemo trīs vietas – tirgus, kapi un zȯȯdārzs. Pēdējos divus jau esam pieveikuši, tā nu atliek tikai tirgus. Un tieši turp ved mūsu tālākās gaitas – Ziedu laukumu (Campo de’ Fiori). Par spīti nosaukumam šajā tirgū, kas no visām pusēm apņem drūmu apmetnī tērptu Džȯrdānȯ Brunȯ statuju[3], iespējams nopirkt ne tikai ziedus, bet arī augļus un dārzeņus, dažāda veida pastu, garšvielu maisījumus T kreklus un pat mȯkas stila kafijas kanniņas[4]. Šajā tirgū arī noskaidrojam, kā tad īsti izskatās artišȯks, kas, kā šķiet, šeit ir visai iecienīta uzkoda pirms maltītes. Tas mūs iedvesmo vēlāk pašiem veikalā nopirkt dažus artišȯku ziediņus cerībā, ka, pārbraukuši mājās, tos nez kādā veidā pagatavosim. Tad jau redzēs, kā tas izvērtīsies[5].

Pēc Ziedu laukuma tirgus mūsu ceļš ved prom no Romas tūristu apsēstā centra – gaŗām Farnēzu pilij uz Pārtibru (Trastevere), kur jau kļūst daudz vieglāk noticēt, ka šajā pilsētā ir atrodams kas vairāk nekā tikai tūristu bari, kam par katru cenu jānofȯtȯgrāfē katrs akmens, un mūsu brūnie draugi, kas nelaidīs gaŗām nevienu iespēju pirmajiem pārdot narcisa zižļus (selfijstikus), telefōnu lādētājus, saulesbrilles un lakatus (kad spīd saule), lietussargus un lietusmēteļus (kad līst lietus) un visādus spīdīgus štruntus (pēc tumsas iestāšanās).

Šeit cita starpā apskatām Pārtibras Dievmātes baziliku (Santa Maria in Trastevere), Sv. Franciska baznīcu (San Francesco a Ripa) un Pārtibras sv. Cecīlijas baziliku (Santa Cecilia in Trastevere), kur beidzot redzamas lielākas variācijas mākslinieku un seno arhitektu šķietami nepārvaramajā vēlmē katru virsmu noklāt ja ne ar zeltu, tad vismaz ar krāsu. Sv. Franciska baznīcā pārsteidzošā kārtā īpaši uzrunā nevis slavenā Bernīni skulptūra ar dievišķu ekstāzi[6], bet gan kokā veidota skulpturāla kȯmpȯzīcija ar sv. Francisku un krustā sisto Kristu.

IMG_20180314_143016

Krusta ceļš Pārtibrā

Uzkāpjam arī Jānikula pakalnā, no kuŗa paveŗas gana iespaidīgs skats uz Romas jumtiem un kupōliem, Sv. Pēteŗa katedrāli un Tēvzemes altāri („lielo, balto kāzu tȯrti”). Pēc tam apēdam saldējumu ar ne-tik-parastām garšām (baziliks un citrōns, mandarīni, panna cotta, kanēlis) un apskatām vēl pēdējo baznīcu (Santa Maria in Cosmedin), kur, par spīti piederībai pie Romas Katoļu baznīcas tiek piekopts nevis latīņu, bet grieķu rits. Tur gan laižam gaŗām unikālo iespēju iebāzt roku Patiesības mutē kā filmā Romas brīvdienas, bet tā vietā apskatām uz sānu kapelas altāŗa novietotu sv. Valentīna… galvaskausu. Nabaga cilvēks!

____________________________________

[1] Vai kāds domāja, ka baznīcas beigušās? Cik naivi!
[2] Otrais ōperas cēliens norisinās Farnēzu pilī (Palazzo Farnese), savukārt trešais – Santandželȯ cietoksnī (Castel Sant’Angelo). Tos abus apskatām tikai no ārpuses. Farnēzu pilī necenšamies iekļūt, jo tur tagad ir Francijas vēstniecība, turpretī par Santandželȯ cietoksni esam centušies izspriest šā un tā, bet secinām, ka divu cilvēku spējām uzturēt interesi par vēsturi ir savas robežas.
[3] Tieši šajā vietā itāliešu filȯzōfu nemaz ne tik tālajā 1600. gadā sadedzināja uz sārta par absurdu un ķecerīgu apgalvojumu – Zeme griežas ap Sauli, nevis otrādi. Tagad šī skulptūra stāv un visos noraugās kā rūgts atgādinājums: „Man bija taisnība”.
[4] Pirms ceļojuma sākuma mūsu plānos ietilpa jaunas mȯkas kanniņas iegāde, tomēr, šajā vietā stāvot izvēles priekšā, kaut kas nostrādā citādi un nolemjam kanniņu tomēr nepirkt.
[5] Pagatavojām. Neizdevās. Nebija garšīgi.
[6] Divdesmit pirmā gadsimta cilvēka samaitātajām acīm šī ekstāze gan rādās gaužām nedievišķa…

IMG_20180314_110343

Ziedu laukuma tirgus kņadā noraugās Džȯrdānȯ Brunȯ draudīgais stāvs

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas

S.P.Q.R. 2018 V (dies qvinta)

Atšķirībā no diviem iepriekšējiem rītiem ceļojuma piektā diena mūs sveic ar sauli un salīdzinoši siltu laiku, kas ļauj pilnīgi izpildīt iecerēto kultūrprȯgrammu[1]. Tā sākas ar ȯbligāto Kȯlizeja apciemojumu, pie kā ķeŗamies tūlīt pēc brokastīm.

Kaut arī Kȯlizeja pašreizējais veidols diezgan labi palīdz saprast, kā tas izskatījies savos ziedu laikos (turklāt tajā izveidotā izstāde arī dod savu artavu), tomēr celtnes ilgā vēsture slēpj tikpat daudz, cik tā atklāj. Skatoties uz to, ir skaidrs, ka gadsimtu gaitā daudz kas ir mainījies – ne tikai brucis nost, bet arī celts klāt, tādēļ arī pēc Kȯlizeja apmeklējuma beigām tas nav man kļuvis mazāk mīklains, tikai citādi. Par šīs ēkas izmēriem, grandiȯzitāti, vēsturi un tamlīdzīgām lietām es neko jaunu pateikt nevarēšu. To visu var atrast gudrās grāmatās. Tomēr katram cilvēkam tas vismaz vienreiz mūžā ir jāredz, jo katram, to redzot, droši vien raisīsies citādas pārdomas un emōcijas. Es, uz to raudzīdamies, turpināju prātot par to, kā nekas šajā pasaulē nav mūžīgs, lai arī cik prasmīgi tiktu celts un veidots, un tas neattiecas tikai uz fiziskām būvēm. Šīs pārdomas vijās ar citām, grūtāk vārdos ietērpjamām izjūtām arī tad, kad apciemojām senvietu ar nosaukumu Vicus Caprarius jeb Ūdens pilsēta – dažu nelielu ēku kȯmpleksu, kas atrasts, veicot izrakumus kādas celtnes pamatos netālu no Trevi strūklakas. Par Ūdens pilsētu šī vieta nosaukta tādēļ, ka tajā nemitīgi ieplūst un to ir appludinājis ūdens, kas nāk no pasaulslavenās strūklakas. Šī vieta ir neliela, un tajā pavadīt var tikai mirkli, tomēr arī šis mirklis ir gaužām interesants.

IMG_20180313_134643

Sēru eņģelis Nekatoļu kapsētā

Pēc pusdienām dodamies uz vietu, kur cilvēka darbu īslaicīgums redzams vēl uzskatāmāk nekā vissenākajās drupās, – uz kapiem. Šajā gadījumā izvēle kritusi par labu Romas Nekatoļu kapsētai (Cimitero Acattolico), kur, kā jau saka priekšā nosaukums, apbedīti visi tie, kas nepieder Romas Katoļu baznīcai. Publika šeit ir patiesi raiba: briti, krievi, franči, vācieši, slovāki, arābi un, jā, pat latvieši, jā – daudzskaitlī. Mūsu apciemojuma galvenais mērķis ir redzēt pasaulē pirmo, arhetipisko Raudošo eņģeli jeb Sēru eņģeli, kas iedvesmojis visus citus[2]. Bijām to redzējuši fȯtȯgrāfijās un baidījāmies, ka dzīvē tas neizskatīsies tik iespaidīgi un nāksies vilties, tomēr nē – vilties nenācās, bet šķita, ka varētu sēsties turpat blakus un raudāt kopā…

Lai kaut kā nebūt mazinātu šīs dienas memento mori sajūtu, dodamies uz citu muzeju, kas ļauj pilnīgi pārlēkt laikā uz visjaunākajiem laikiem – videȯspēļu (!) muzeju Vigamus. Līdz ar dažādu kȯnsōļu vēsturi tajā iespējams arī daudz ko izmēģināt un uzspēlēt pašiem. Tā es pirmo reizi mūžā dabūju izmēģināt Oculus Rift trīs dimensiju pieredzi, kas mani ieliek Salvadōra Dali gleznu vidē, it kā tā būtu patiesa vieta (neiztrūkstot kustībai un skaņai).

IMG_20180313_182129

Viss ir šeit, ej tik un spēlē

Līdz šim neko daudz neesmu stāstījis par suvenīriem (un arī nemocīšu ar dažādu magnētiņu u.tml. fiņķikļušku aprakstiem), tomēr es taču nebūtu es pats, ja laistu gaŗām izdevību iegādāties kādu itāliešu grāmatu. Šoreiz izvēle krīt par labu Valēriȯ Evandželisti Eimeriha cikla turpinājumam[3]. Kādā citā dienā pēc ilgām debatēm ar sevi nopērku arī fantāzijas rȯmānu, kuŗa darbība notiek Dantes Aligjēri laikos. Katram sava Itālija!

____________________________________

[1] Jo kultūrpȯgramma taču ir pats galvenais!…
[2] Seriāla Doctor Who skatītājiem tas varētu raisīt īpašas izjūtas kā sākotnējais Weeping Angel.
[3] Ar šo ciklu mani saista īpaša vēsture, jo par to, ka man izdevās pierādīt, ka pirmie trīs Eimeriha cikla rȯmāni tomēr nav pieskaitāmi New Weird žanram, man tika piešķirts bakalaura grāds franču[4] filȯlōģijā.
[4] Itāliešu rȯmāni un franču filȯlōģija? Tieši tā, tieši tā.

IMG_20180313_092833

Aizbraukt uz Romu un neapskatīt Kȯlizeju? Tā vienkārši nedrīkst!

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas