S.P.Q.R. 2018 II (dies secvnda)

Pirmo pilno dienu Mūžīgajā pilsētā iesākam ar kapučīnȯ un kruasāniem. Brokastis nav nekādas sātīgās, tomēr ar tām pietiek, lai uzņemtu apgriezienus pirmajam kultūrprȯgrammas etapam, bez kuŗa mūsu ceļojums nevarētu būt pilnīgs, – Romas zȯȯlōģiskajam dārzam Bioparco.

Daži interesantākie mȯmenti no zȯȯdārza:

  • mazais, brūnais kapucīns, kas vispirms, no mums nobijies, aizlēkšo prom, bet pēc tam pats skrien atpakaļ, liek rociņu uz stikla starp mums un ļoti cenšas ar mums kȯmunicēt;
  • karaliskie grifi un raibie grifi, kas, izpletuši spārnus, gozējas saulītē;
  • pāvi, kas ir sastopami visur citur zȯȯdārza teritōrijā, tikai ne Pāvu mājā[1];
  • ārprātīgi mīlīgie valabiji un to interesantā kopdzīve ar tajā pašā sprostā mītošajiem emu;
  • hiēnsuņi un leȯpardi, ko līdz šim nekur citur nebija izdevies apskatīt savām acīm;
  • Agridžentȯ kazas, kuŗu ragi atgādina kȯrķu viļķus;
  • pundurnīlzirgi, un, protams,
  • lemuri, kas, astes pārmetuši pār plecu gluži kā švītiņi – šalles.
IMG_20180310_110841

Šis emu un valabijs viens otru ļoti vaktēja un dzenāja, bet šajā bildē izskatās gluži kā renesanses gleznā

Pēc Biȯparka apmeklējuma nikni vilki ieperinājušies arī vēderā un nu jau neatlaidīgi ūjina, lai tos drīzi baro, jo kruasānu iedarbība sen kā beigusies. Tāpēc dodamies uz restȯrānu, kas izglābj mūs brīdī, kad nevaram tikt ieplānotajā ēstuvē. Ja kaut kur es restȯrānā ēdīšu pastu (makarōnus), tad tas būs Itālijā, jo šeit beidzot var sajust, kā pastu var pagatavot tā, lai tā būtu kas daudz vairāk par ātru, slinku fufeļfūdu. Ko vērts ir arī saltimbocca, kas, attaisnodams nosaukumu, pats lien mutē.

Pēc pusdienām ir pienācis laiks otrajam šīsdienas kultūrprȯgrammas etapam – Bȯrgēzu villas mākslas galerijai. Šis mākslas muzejs ierīkots divstāvu ēkā, kur viens vesels stāvs atvēlēts (itāliešu) glezniecībai, bet otrs – skulptūrām. Jāteic, ka pēc visu pūļu izstāvēšanas un sekošanas ne pārāk skaidrajām norādēm[2] gleznu galerija mums, ar glezniecību diezgan vāji pazīstamiem ļaudīm, šķiet diezgan neinteresanta, ja neskaita atsevišķus darbus, kas gaŗāmejot redzēti kādā grāmatā.

Tomēr tad, kad sasniedzam skulptūru stāvu, saprotam, kādēļ šeit atrodamies. Iemesla vārds ir Bernīni. Džȯvanni Lȯrencȯ Bernīni (Giovan Lorenzo Bernini)[3]. Pie viņa veidotās Persefōnes nolaupīšanas arī mēs, tēlniecības analfabēti, varējām stāvēt un skulpturālo kȯmpȯzīciju vērot no visām pusēm, nespēdami noticēt, ka mūsu acīm paveŗas akmens, nevis dzīva miesa, kas tūlīt pat turpinās kustību, kuŗā sastingusi gluži kā mȯmentuzņēmumā. Tikpat iespaidīgs ir arī Bernīni radītais Dāvids, kas sastindzis tieši pirms lingas metiena, jo situācijas radītā spriedze redzama ne tikai viņa ķermeņa muskulatūrā(!), bet arī sejas izteiksmē. Šis Dāvids ne ar ko neatpaliek no daudzkārt slavenākā Mikelandželȯ Dāvida, tieši otrādi, manuprāt, tas ir daudzkārt interesantāks.

IMG_20180310_160553

Šeit nav ne auduma, ne spilvenu. Tikai akmens, ciets akmens vien

Pabeiguši ȯbligāto kultūrprȯgrammu, dodamies cauri Villa Borghese parkam, kur mūs kā daudzus citus pārsteidz šķietami savvaļā dzīvojoši… papagaiļi, kas, zaļās astes izpletuši, bariem vien laižas no koka uz koku. Sasniedzam Pinčȯ pakalna terasi, no kuŗas paveŗas jauks skats uz Tautas laukumu (Piazza del Popolo), ja pietiek pacietības lēnām izspraukties cauri ļaužu bariņam. Tālāk dodamies uz Spāņu kāpnēm, paēdam gardu tiramisù un sākam domāt par došanos pie miera.

Daži novērjumi:

  1. Romā var labi redzēt, ka (un kāpēc) itālieši iecienījuši mazas autȯmašīnas, piemēram, Smart mikrȯautȯmȯbiļus, kuŗus, kā šeit redzam, ir iespējams noparkot visneiedomājamākajās vietās. Tomēr tas nepasargā ne šīs, ne citu marku autȯmašīnas no skādes: vietas ceļa malā allaž ir maz, parkošanās notiek cieši kopā un autȯmašīnas regulāri ir apbuktētas.
  2. Romā atkritumus savāc – ja tie atrodas miskastē. Diemžēl visu to, kas mētājas ielas malā, šķiet, neviens netīra un negrasās tīrīt tik pedantiski, kā to dara pie mums. Pat divriteņa rāmis, kas izsenis atbrīvots no visa, ko vien ir iespējams noskrūvēt, var rūsēt, pieķēdēts pie staba, kā izskatās, gadiem ilgi.
  3. Izvēle braukt uz Romu martā šķiet ļoti laba, jo ļaužu šeit jau tā ir daudz, bet vēl ne tik ļoti, kļūtu grūti visu tūristu baru paciest. Tūrisms ārpus tūrisma sezōnas ir vislabākais tūrisms.

____________________________________

[1] Pāvu māja ir slēgta. Secinām, ka zȯȯdārza kopēji, visticamāk, atmetuši ar roku cerībām putnus sadzīt tur atpakaļ. Vieglāk, acīm redzot, ir uzlikt zīmi „nebarot un nekaitināt”, attiecinot to ne tikvien uz pāviem, bet arī kaijām, kuŗas ir visur.
[2] Ieeja muzejā ir caur pagrabstāvu, no kuŗa uzdzen uzreiz otrajā stāvā pie gleznām, bet tikai pēc tam ļauj pa tām pašām kāpnēm nokāpt uz pirmo stāvu. Lieki piebilst, ka, ja neskaita vienu zīmi „uz galeriju” (Pinacoteca), nekas no tā izskaidrots nekur nav, tāpēc ne-pārāk-interesanto gleznu apskati pavada panikaina sajūta, ka esam aizgājuši nepareizi un pie skulptūrām nemaz netiksim.
[3] Laikos, kad katrs valsts iedzīvotājs ir skaidri reģistrēts ar vienu kȯnkrētu vārdu visos dȯkumentos, ir dīvaini apzināties, kā viens cilvēks var būt tiklab Gian Lorenzo, kā Giovanni Lorenzo un arī Giovan Lorenzo. Itāliski vispȯpulārākā ir pirmā fȯrma, bet pareizāka skaitās pēdējā. Latviski laikam jāpaliek pie Džȯvanni Lȯrencȯ.

IMG_20180310_091541

Tautas laukumā (Piazza del Popolo) uzceltas divas vienādas baznīcas, kas kopā ar ēģiptiešu ȯbelisku veido ļoti… interesantu kȯmpȯzīciju

Advertisements

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s