S.P.Q.R. 2018 IV (dies qvarta)

Ceturtā mūsu ceļojuma diena iesākas ar pērkona negaisu, kas mūs pamatīgi izbiedē, jo lielākajā daļā kultūrprȯgrammas šajā dienā paredzēts atrasties ārā. Pēc kārtīgām pārrunām un centieniem atrast iespējas plānus pārkārtot nolemjam veikt izmēģinājuma braucienu uz Lielo Dievmātes baziliku (Santa Maria Maggiore) – pēdējo no četrām pasaules lielajām bazilikām un vienīgo, ko nepaspējām apskatīt iepriekšējā dienā, – un pēc tam lūkot, ko iesākt tālāk.

Arī šī baznīca atšķiŗas no pārējām trim lielajām bazilikām; tai ir savs īpašs raksturs un specifika. Turklāt tieši šī baznīca visvairāk rada funkciȯnējoša dievnama iespaidu: kad ierodamies, tajā atsevišķās kapelās notiek ne viena, bet veselas divas dažādas mises un vēl trešajā arī adȯrācija. Tieši šeit atrodam kādu relikviju, kam izdodas tas, kas līdz šim nav izdevies ne Vatikānam, ne Laterānam, ne sv. Pāvila kapam, – uzrunāt mani emȯciȯnālā līmenī. Proti, kriptā zem lielā altāŗa ar baldahīnu atrodas apzeltīts stikla šķirsts un tajā – daži koka dēļi. Saskaņā ar Romas Katoļu baznīcas tradīciju tie nāk no silītes, kuŗā pēc dzimšanas guldīts Jēzus bērniņš. Kāds kritiski domājošs lasītājs varbūt norādīs, ka iespējamība, ka šie dēļi tiešām saglabāti no tik senas pagātnes, ir visai niecīga. Tomēr, manuprāt, nav nemaz tik svarīgi, vai šie koka gabali tiešām nāk no Jēzus silītes, jo svarīgāka ir nevis to faktiskā identitāte, bet gan tas, ko tie nozīmē: tiešu saikni ar Jēzus Kristus iemiesošanos cilvēciskā miesā, ar šīs iemiesošanās pašu sākumu. Un tas pat manai akmens sirdij liek acī sariest asaru. Kādu vienu.

IMG_20180312_101309.jpg

Gabaliņš no silītes, kuŗā tika guldīts jaundzimušais Kristus…?

Kad iznākam no bazilikas, ārā spīd spoža saule, un mēs izvēlamies to uztvert kā zīmi – laiks būs labs un mēs drīkstam atgriezties pie sākotnējā plāna. Tad nu atkal kāpjam metrȯ un dodamies uz Senās Romas atstātā mantojuma epicentru – Palatīna pakalnu un Romas Fōrumu. Šeit labāks iespaids rodas par Fōrumu, jo tajā ēkas ir (mazliet) labāk saglabājušās, un līdz ar to ir vieglāk iztēloties, kā tās varētu būt izskatījušās pirms tūkstošiem gadu, kad tika celtas. Tomēr saprotam, ka mȯmumentālo kȯlȯnnu un tempļu patieso senumu ar prātu aptvert nav iespējams. Staigājot pa Palatīnu un Fōrumu, nevilšus prātā nāk senais teiciens: Sic transit gloria mundi[1]. Vai tie, kas šīs ēkas cēla, domāja, ka tās ilgs mūžam? Vai viņi zināja, ka/kad tās sabruks un kas no tām paliks pāri? Kad mēs paši ceļam milzu būves un augstus tiltus, vai domājam, ka tie pastāvēs mūžam? Vai uz to pat ceram? Vai saprotam, ka arī visam tam, ko atstājam aiz sevis – celtam, būvētam un veidotam – tāpat kā mums pašiem reiz pienāks gals? Un ja tā ir, cik vērtas var būt mūsu pūles kaut ko glabāt „nākamajām paaudzēm”?

Pēc pusdienām turpinām apskatīt svarīgākās/interesantākās Romas baznīcas – Debesu altāŗa Dievmātes baznīcu (Santa Maria in Ara Coeli), kas atbilstoši nosaukumam būvēta pakalna virsotnē, kurp ved pamatīgs kāpņu laidiens (124 pakāpieni!), kuŗi, kā savā starpā jokodamies spriedām, pārbauda katra nācēja ticības stiprumu, tāpat arī Sv. Lȯjȯlas Ignācija baznīcu (Sant’Ignazio de Loyola), Minervas Dievmātes baziliku (Santa Maria sopra Minerva), ne ar ko citu nesajaucamo Panteōnu jeb Mocekļu Dievmātes baziliku (Il Pantheon / Sancta Maria ad Martyres) un Sv. Luija franču baznīcu (San Luigi dei francesi / Saint-Louis des français). Runājot par visām šīm baznīcām, jāatkārto jau iepriekš teiktais – kaut arī tās visas (izņemot Panteōnu) no plānojuma viedokļa varētu šķist visai līdzīgas un detaļās saplūst[2], tajās ir arī ievērojamas atšķirības, kuŗu dēļ ir vērts katrā no tām ieiet un kaut brīdi uzkavēties.

IMG_20180312_152616.jpg

Uz Debesu altāŗa Dievmātes baznīcu (pa kreisi) ved pamatīgas kāpnes, īsts ticības pārbaudījums

Romas baznīcas ir vērts apmeklēt vēl kāda iemesla dēļ – tās ir pilnas ar nenovērtējamiem slavenu mākslinieku darbiem, kuŗus var apskatīt vairāk vai mazāk par brīvu. Piemēram, Sv. Luija franču baznīcā „mētājas” veselas trīs Karavadžȯ gleznas[3], ko apskatīt var jebkuŗš gaŗāmgājējs. Interesanta un izplatīta ir prakse pie attiecīgajām gleznām novietot mazus aparātiņus, kuŗos jāiemet kāda mȯnētiņa, lai attiecīgā kapela izgaismotos, tomēr, ja to uztveŗ kā ziedojumu baznīcai… tas jebkuŗā gadījumā ir desmit-un-vairākkārt lētāk nekā ieejas maksa mākslas muzejā. Turklāt savu eirȯ ziedo viens, bet fȯtȯgrafēt var visi klātesošie.

Prieks, ka tomēr ir vietas, kur var iekļūt arī bez draudīgi bruņotu armijnieku klātbūtnes[4] un stresu uzdzenošas pārbaudes ar metāla detektōru.

____________________________________

[1] Latīņu val. „Tā paiet pasaules godība”. Ņemot vērā kȯntekstu, latīņu valoda šeit šķiet vietā un nav tikai mani pȯmpōzie centieni lielīties ar savu izglītotību.
[2] Kā zināms, detaļām ir vislielākā nozīme.
[3] Visās trīs gleznas attēlots sv. Matejs – viņa aicināšana, iedvesmošana un mocekļa nāve.
[4] Armijnieki, protams, nekur nav pazuduši, turpat vien sargā, bet tikai – no attāluma.

IMG_20180312_120808

Sic transit gloria mundi

Advertisements

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s