S.P.Q.R. 2018 VII (dies septima et octava)

Mūsu noturīgums pret muzejiem un spējas pa tiem bez riebuma staigāt ir visai ierobežotas, bet mēs par laimi to jau zinām, tāpēc katru īsta muzeja apmeklējumu esam ieplānojuši savā ceļojuma galā – pēc iespējas tālāk vienu no otra. Ceļojuma sākumā jau bijām Bȯrgēzes galerijā, un tagad, tuvojoties tā noslēgumam, pienācis laiks apmeklēt Vatikāna muzejus.

Publiski pieejamā infȯrmācija liecina, ka Vatikāna apmeklējums varot ilgt no četrdesmit minūtēm līdz pat piecām stundām, turklāt ceļš uz Siksta kapelu, ja pa ceļam nekur citur neapstājas, jau vien prasot 20–30 minūtes. Piecu stundu ekskursija neatbilstu ne tikai mūsu spēkam un ēstgribai, bet, godīgi sakot, arī pacietības mēram, taču savas trīs stundas tur pavadīt gan esam ieplānojuši. Tādēļ mēs bez steigas apskatām to, kas mūs uzrunā, interesē vai mums kaut ko izsaka (slaveni, kaut kur redzēti vai gluži vienkārši estētiski patīkami darbi), bet drošu soli ejam gaŗām tam, kas mūs neinteresē[1]. Vadīdamies pēc šiem principiem, apskatām tādas skulptūras kā Lāȯkȯȯnts, Imperatōrs Ȯktaviāns Augusts un „tas bēbis ar zosi, ko es kaut kur esmu redzējis”[2].

IMG_20180315_121904

Siksta kapela ir vienīgā vieta visā muzejā, kur fȯtȯgrafēt aizliegts. Tā vietā muzeja teritōrijā izlikti šādi stendi, kur var visu apskatīt. Un arī grupām ar gidiem nav jādrūzmējas kapelā

Ȯficiāli Vatikāna muzeju apmeklējuma zenīts skaitās Siksta kapela, kuŗas griestus un gala sienu rotā slavenās Mikelandželȯ freskas, kur attēlota Pasaules radīšana, grēkā krišana un pastarā diena[3]. Biju jau noskaņojies uz pāris mirkļiem telpā, kur kaut kas it-kā-slavens atrodas augstu un tālu nesaredzamā vietā un kuŗai tūristu barus izgana cauri kā lopus[4]. Pārsteidzošā kārtā jāsecina, ka lai gan kapelā ļaužu ir ka biezs pat ārpus tūristu sezōnas, tajā tomēr varam pavadīt, cik vien daudz laika vēlamies. Turklāt Mikelandželȯ radītās freskas ir notīrītas, atjaunotas, košas un labi saredzamas no dažādām vietām kapelā.

Tomēr man persōnīgi par negaidītu, bet līdzvērtīgu apskates maršruta kulmināciju izvērtās t.s. Rafaela istabas, kaut arī lielākā no tām – Kȯnstantīna zāle – bija slēgta uz restaurāciju[5]. Daļu šo fresku, piemēram, „Atēnu skolu”, biju jau redzējis kādos attēlos, taču mani pārsteidz to izmērs un krāsu košums, un visu fresku kopējais… dzīvums. No visiem gleznojumiem (gleznām, freskām u.tml.), ko šajā ceļojumā esmu redzējis, tieši Rafaela istabu freskas man atmiņā iespiežas visspilgtāk – vārda tiešā nozīmē.

Kad Vatikāna muzejus esam pievarējuši, diezgan naski mācas virsū bads, tāpēc dodamies pusdienās uz jau iepazītu vietiņu, bet pēc tam atgriežamies Laterānā, lai vēlreiz apskatītu Sv. Jāņa arhibaziliku ar pāvesta troni un Svēto kāpņu svētvietu, kur saskaņā ar Romas Katoļu baznīcas tradīciju savulaik atvestas un uzstādītas kāpnes no Pȯncija Pilāta pils, pa kuŗām staigājis pats Jēzus. Diemžēl šīs kāpnes mums redzēt neizdodas, jo tās – pārsteigums! – slēgtas uz restaurāciju. Tomēr tiem svētceļniekiem, kas par katru cenu nodomājuši pa šīm kāpnēm kāpt (un to drīkst darīt tikai tupus uz ceļiem), ir atvēlēts kāds kāpņu laidiens blakus. Mēs nolemjam, ka mūsu ticība tomēr nav tik stipra, lai uz ceļiem censtos pievarēt kāpnes, kas pat nav tās īstās kāpnes.

IMG_20180316_114459

Aventīna sv. Sabīnas bazilikā(!) nav ne miņas no zelta un krāšniem ȯrnamentiem. Vai tāpēc tā ir mazāk skaista?

Pēdējās ceļojuma dienas rītu sākam ar pastaigu pa Aventīna apkaimi un priecājamies par vēl citu Romas seju, ko mums pēdējā brīdī izdodas ieraudzīt – tā atšķiŗas gan no vēsturiskā centra, gan Pārtibras, gan arī citām pilsētas apkaimēm, ko esam mazliet iepazinuši iepriekšējās dienās. Neiztrūkstoši apskatām vēl kādas baznīcas, kas mums gadās ceļā, un palūkojamies arī caur Maltas ȯrdeņa atslēgas caurumu, kur pēc nelielas rindas izstāvēšanas paveras visai jauks un necerēti iespaidīgs skats uz Sv. Pēteŗa bazilikas kupōlu.

Un tad jau ir laiks atgriezties Latvijā un gaidīt, kad pavasaris pienāks arī šeit.

____________________________________

[1] Stikla un māla lauskas, kā arī akmens tȯrsi, kas zaudējuši rokas, kājas un galvu, bet kam neizskaidrojamā kārtā apskaužami labi saglabājies dzimumloceklis.
[2] Izrādās, ka šīs skulptūras autōrs ir Bȯēts no Halkedōnas (Βόηθος Χαλκηδόνος, kaut kāds grieķis), un darbu sauc tieši tā, pēc kā tas izskatās, – Bērns ar zosi. Turklāt Vatikānā (un citur) atrodamas tikai šīs skulptūras kōpijas. Mūžu dzīvo…
[3] Interesanti zināt, ka, lai arī visplašāk pazīstamā freska ir Ādama radīšana, griestu centrālā – nedaudz mazākā – freska attēlo nevis Ādama, bet gan Ievas radīšanu.
[4] Mūūūūūū…
[5] No otras puses skatoties, Kȯnstantīna zāles freskas nav veidojis vis Rafaels pats, bet gan viņa skolēni, kuŗu vārdi man neko daudz neizsaka, tā ka, iespējams, zaudējums nav nemaz tik liels.

IMG_20180315_100637

Tas, ka upi (šajā gadījumā Nīlu) varētu attēlot kā vīrieti, man šķiet visai grūti sagremojams. Tomēr arī mums ir Abuls un daži citi…

Advertisements

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s