Category Archives: Kinȯ

Lielās mīlas mīts

Es esmu dzejnieks un vēl arī diezgan sentimentāls cilvēks[1], tad nu periōdiski mīlasstāstus patērēju gana lielos daudzumos – lasu tos grāmatās, kā arī skatos filmās un seriālos. Tomēr vienu gan esmu sapratis. Es mīlasstāstus nevaru ciest.

Piedāvāju paplašināt fantāzijas žanru un iekļaut tajā arī pilnīgi visus mīlasstāstus. Jo tieši tāds ir vairums to stāstu, ko mums piedāvā kinȯ un literatūra – tā ir fantāzija, kuŗai nav itin nekādas saiknes ar realitāti. Mīlasstāstam ir tikai viens mērķis – likt lasītājam/skatītājam pieredzēt tādus notikumus un sajūtas, kas reālajā dzīvē mūs nekad nepiemeklēs. Kāpēc nē? Izsakoties kādas izbijušas latviešu pȯlitiķes vārdiem: “Tas nav iespējams, jo tas nevar būt, jo tas nevar būt nekad!”

Neviens cilvēks uz Zemes nav tik nevainojams, cik tādi ir tēli grāmatās un kinȯ. Mūsu dzīve nav sižets, kur viss ir perfekti pārdomāts un sakārtots, lai aizvestu uz kȯnkrētu lielisko, laimīgo finālu. Piemēram, mīts par mīļoto cilvēku, kuŗš allaž būs blakus – tā nebūs! Ja nu viņš ir saslimis? Vai aizkavējies darbā? Vai iestrēdzis sastrēgumā? Vai viņam pašam ir slikti un ir vajadzīga palīdzība? Ideālu cilvēku taču nav, un no tā izriet, ka cilvēku starpā nevar būt arī ideālas mīlestības, lai arī cik ļoti mēs pēc tās neilgotos. Nevainojami mēs darām tikai vienu – kļūdāmies. Turklāt daudz.

Sagaidīt, ka otrs cilvēks uzvedīsies gluži tāpat kā filmās vai grāmatās, ka viņš vienmēr būs blakus, allaž pasargās no nelaimēm, nemitīgi atbalstīs un stiprinās, nemūžam nenogurs un nekad nekļūdīsies, ir gaužām bīstami – mums pašiem, mūsu mīļotajiem un mūsu laimei kopumā.

Ir kāds teiciens: negaidi savu īsto un vienīgo, bet kļūsti kādam par īsto un vienīgo. Mīlestība mums liek vēlēties būt labākiem, tā liek mums gribēt piepildīt tieši šos nepiepildāmos ideālus; un ir labi un pareizi, ka mēs no visa spēka cenšamies savam mīļotajam cilvēkam palīdzēt, viņu aizstāvēt, atbalstīt, stiprināt utt. Taču arī mēs paši esam cilvēki, kam nepieciešama palīdzība, atbalsts, stiprinājums. Un vienmēr būt klāt, vienmēr būt blakus, to mēs gluži vienkārši nespēsim. Un mēs kļūdīsimies, lai cik ļoti arī mēs censtos nekļūdīties.

Mīlestība nenozīmē nekad neko neizdarīt nepareizi, tā nozīmē censties nekļūdīties, bet atkal un atkal tomēr pieļaut arvien jaunas kļūdas (jo mēs esam cilvēki). Un tieši tad, kad šīs kļūdas pieļautas, tieši tad, manuprāt, paceļ galvu īstā mīlestība, jo tā vēlas jebkuŗu kļūdu vērst par labu un tās sekas atrisināt. Mīlestība ir tā, kas liek nepadoties.

Mīlestība:
ik dienas kļūdīties,
no kļūdām mācīties,
cik spēt, tik laboties
un atkal kļūdīties…

Tad nu mācīsimies mīlēt un arī tikt mīlēti! Un ņemsim vērā, ka mīlasstāsti, ko lasām grāmatās un skatāmies filmās, ir ievietojami fantāzijas apakšžanros līdzās fejām, pūķiem un gȯbliniem.


[1] Es pat teiktu “rȯmantiķis”,  ja vien man pēc tam vienalga nenāktos paskaidrot, ko ar to domāju.

Advertisements

1 komentārs

Filed under Dzeja, Kinȯ, Literatūra, Pārdomas