Category Archives: Grāmatas

Īpašas grāmatas manā dzīvē

Kustību aizsāka Spīgana; mani atzīmēja un man stafetes kociņu pirmā nodeva Laura, tad nu interneta likumi diktē, ka man nekas cits neatliek, kā vien pievienoties klubiņam un pastāstīt par desmit grāmatām, kas manā dzīvē spēlējušas īpaši nozīmīgu lomu. Grāmatas nav sakārtotas nekādā noteiktā secībā, kā vien tādā, kādā tās ienāca man prātā. (Attēlos paslēptas saites.)


Bībele
Atļaujos uzskatīt, ka šeit komentāri ir lieki.

Dž. K. Roulinga “Harijs Poters un Uguns biķeris”
Liela nozīme manā dzīvē ir bijusi visai Potera sāgai kopumā, jo tieši šīs bija tās grāmatas, kas manī modināja vēlmi lasīt (un vēlāk arī rakstīt). Šim topam izvēlējos sērijas ceturto un vidējo grāmatu vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt, tā bija pirmā Potera sērijas grāmata, kuŗas eksemplārs piederēja man pašam (iepriekšējās trīs ikreiz biju no kāda aizņēmies), otrkārt, tā bija biezākā grāmata, ko jebkad biju lasījis, treškārt, es biju vienā vecumā ar galveno varoni, ceturtkārt, vienu vasaru pavadīju lasot un pārlasot tieši Uguns biķeri, līdz brīdim, kad varēju visām sešsimt piecdesmit sešām (!) grāmatas lappusēm tikt cauri dažu stundu laikā.

Alessandro Baricco “Novecento”
(Alesandro Bariko “Tūkstošdeviņsimt”)
Ar šo viena cilvēka izrādi (jeb, kā rakstīts uz grāmatas vāka, monologu) es iepazinos ūniversitātē, studiju laikā un tajā atradu kaut ko neizskaidrojamu, kas mani uzrunāja. Šis apjomā nelielais itāļu darbs stāsta par kādu ģeniālu pianistu. Viņš ir dzimis, dzīvo un strādā uz tvaikoņa “Virdžinian”, kas ved ļaudis no Eiropas uz Ameriku, un nekad mūžā (!) nav no tā nokāpis. Gribēju kādu fragmentu citēt, bet nespēju izvēlēties, jo, lai kuŗu lappusi es atvērtu, visur pretī ģeniālitāte un mūzika. Tad nu būs jāpaliek gribot. Tiem, kas vēlas ar šo stāstu iepazīties, varu piedāvāt noskatīties filmu “The Legend of 1900“. Bet vispirms jāizlasa grāmata!

Džons Grīns “Mūsu zvaigžņu vaina”
Džona Grīna vārds ir viens no tiem, kas pirmie nāk prātā, kad jāatbild uz (neatbildamo) jautājumu par mīļākajiem prozaiķiem. Darbs runā par jauniešiem un vēzi, taču tas reizē ir un nav tik depresīvi, kā sākumā varētu šķist. Varu tikai atkārtoties, sakot, ka “Mūsu zvaigžņu vaina” lika man smieties, raudāt un domāt. Jā, romānā atspoguļotā tēma ir skumja, tomēr šis darbs nebūt nav depresīvs, tieši otrādi: varoņi ir asprātīgi un intelliģenti, nekautrēdamies plēst jokus arī dzīves smagākajos brīžos. Šī nav asaraina grāmata par vēzi, bet gan neliekuļots stāsts par jauniem cilvēkiem, kā arī viņu domu un jūtu pasauli. Autors grāmatu vienā vai citā formā rakstījis desmit gadus, un rezultāts ir katras dienas vērts.

Vizma Belševica “Kamolā tinēja”
Ja jautājums par mīļāko prozaiķi man vienmēr bijis ļoti problēmātisks, tad savas mīļākās dzejnieces vārdu es varu nosaukt nedomājot – Vizma Belševica. Un jā, ar faktu, ka tas nav Ziedonis, Vācietis vai Čaks, es lepojos tikai mazliet (ļoti). Ar Belševicas vārdos izteikto jūtu un domu pasauli es vispirms iepazinos caur pazīstamajām Paula melodijām, vēlāk jau patstāvīgi lasot šo krājumu. Un tas nebūt nenozīmē, ka es tajā pazītu katru rindiņu, vai ka man patiktu katrs tajā ietvertais dzejolis, vai pat ka es katru dzejoli spētu saprast. Taču tas, ka es vēl visu nesaprotu, liek man pie šī krājuma atgriezties atkal un atkal, lai pārbaudītu, sak, varbūt šoreiz man atkal atvērsies un savu bagātību parādīs vēl kāds Dzejas karalienes uzrakstītais vārds.

Mērija Hofmane “Stravaganza. Zvaigžņu pilsēta”
Šī grāmata seko fantazijas labākajām tradīcijām un kopā ar pārējām sērijas grāmatām veido to, ko es sauktu par eskeipisma manifestu – vārda vislabākajā nozīmē. Galvenie varoņi, kas mainās no grāmatas uz grāmatu, allaž ir jaunieši, kuŗu reālajā dzīvē kaut kas nav kārtībā un kuŗi ir nelaimīgi. Pārceļošana uz parallēlās pasaules Viduslaiku Itālijai ekvivalentu zemi ļauj varonim (šajā gadījumā meitenei vārdā Džordžija) aizbēgt no savas nebūt ne laimīgās ikdienas. Šī grāmata ne vien iedvesmoja mani uzrakstīt pirmo romānu, ko jebkad pabeidzu (un kuŗš bija gandrīz, bet ne gluži, pilnīgi nelasāms), bet arī iedēstīja manā apziņā diezgan romantizētu skatījumu uz Itāliju, tās kultūru un vēsturi.

Deivids Klements Deiviss “Ugunsnesējs”
Pirmais darbs, ko bērnībā apzināti nokristīju par savu mīļāko grāmatu. Diemžēl, ja neskaita atsevišķas sižeta druskas, tas ir teju vienīgais, kas man no šī romāna ir palicis atmiņā kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šo godu vēl kādam darbam izpelnīties ir bijis ļoti grūti. Grāmatu nopirku uz dullo veikalā, jo mani uzrunāja vāks, un tā mani – jaunu un nepieredzējušu lasītāju – aizrāva kā nekas cits. Un kad to aizvēru, man vajadzēta kādu brīdi pasēdēt, padomāt un atjēgties. Nu jau vairākus gadus gribu to pārlasīt, bet baidos sabojāt iespaidu. Turklāt ir taču tik daudz jaunas, vēl nelasītas literātūras!

Dž. R. R. Tolkīns “Hobits, jeb Turp un atpakaļ”
Viens man jau bērnībā bija skaidrs – ja es būtu pārdabiska būtne, es nebūtu ne elfs, ne rūķis. Es būtu hobits. Domāju, ka neviens, kas mani pazīst, nebrīnīsies, ja atzīšu, ka doma par divām brokastīm, tējas laiku pēcpusdienā un pieliekamo kambari, kur vienmēr atrodama kāda magoņmaizīte, man šķiet izcili tīkama. Tad nu “Hobits” man vienmēr ir bijis stāsts par Tādu Kā Es, kuŗš iekuļas pats nezina kur, bet, lai kas arī stātos viņam pretī, – gan apstākļu spiests, gan sava krietnā rakstura vadīts – izdomā, kā piemuļķot Gollumu, izbēgt no elfu cietuma un samulsināt pūķi (!), un vispār dara Lielas Lietas.

Autoru kollektīvs “Chansons des trouvères
(Truvēru dziesmas)

Ja man kāds pirms gada būtu centies iestāstīt, ka šī antoloģija nokļūs manas dzīves desmit svarīgāko grāmatu sarakstā, es būtu skaļi smējies. Tomēr te nu tā ir: vienpadsmitā un divpadsmitā gadsimta ziemeļfranču (pārsvarā mīlas) lirika, kas domāta dziedāšanai galmā. Literātūra un māksla, kas radīta pirms mazliet mazāk nekā tūkstoš gadiem, bet kas uzrunā vēl joprojām. Vismaz tādu bezcerīgu sapņotāju, kāds esmu es.

Adrian Tchaikovsky “Heirs of the Blade”
(Adrians Čaikovskis “Asmens mantinieki”)
Ar ko gan vēl es varētu noslēgt savu apskatu, ja ne ar Latvijā mazpazīstamas britu fantazijas sērijas septīto daļu? Patiesībā es varēju izvēlēties jebkuŗu no astoņām grāmatām (ne pirmo, jo tā ir mazāk laba, nedz arī desmito, jo tā vēl nav iznākusi), bet izvēlējos “Asmens mantiniekus”, jo tā, cik atceros, bija pirmā, kas mani izrāva no stāsta vislabākajā iespējamajā veidā – liekot pacelt galvu un tukšo istabiņu informēt, ka “tas vecis ir ģeniāls”. Fantazijas un fantastikas krustojums, kas nebūt nav sliktāks par Poteru. (Riņķveida kompozicija, kāds prieks!)

Advertisements

Komentēt

Filed under Grāmatas, Literatūra, Pārdomas

Lielās grāmatu serijas fantazijas žanrā, 1. daļa

Apcerēdams sava grāmatplaukta saturu, nonācu pie tezes, ka mēs dzīvojam Lielo grāmatu seriju laikmetā. Pēc nelielas parakšanās internetā esmu sapratis, ka šis „laikmets” ilgst jau kopš 20. gs sākuma. Uzreiz gan brīdinu, ka šeit runāšu tikai par fantazijas žanra Lielajām serijām un ka šis saraksts nebūt nav pilnīgs, jo to ierobežo manas nebūt ne plašās zināšanas un Gūgles tantes meklēšanas pirmie rezultāti. (Nav jau bakalaura darbs!) Otrs faktors, kas noteikti jāņem vērā – es runāšu tikai par angļu valodā sarakstīto literātūru, pirmkārt, jau atkal, savu nepilnīgo zināšanu dēļ, otrkārt, tāpēc ka fantazija vēsturiski ir izveidojusies kā anglosakšu literātūras žanrs.

Jāteic, ka pētīšanu krietni apgrūtināja kritēriju daudzveidība, ko izmantoja dažādie avoti, tāpēc sākšu ar to, ka noteikšu trīs apstākļus, ko es šajā rakstā uzskatīšu par Lielās grāmatu sērijas laikmeta pazīmēm:

  • Serija sastāv no vismaz 6 grāmatām
  • Pasaulē serija iemantojusi nosacītu populāritāti (ar ko es domāju „es esmu lasījis kaut vienu šīs sērijas grāmatu”)
  • Paplašinātais visums (t.s. Expanded Universe) neskaitās

Nu, kad tas ir izdarīts, varam sākt aplūkot 20. un 21. gs Lielās grāmatu serijas! Šodien apskatīsim tikai tās serijas, kas ir tulkotas latviešu valodā, lai vārdu „mēs” augšminētajā tezē mēs varētu lietot ar tīru sirdsapziņu.

Sāksim ar vissenāko Lielo grāmatu seriju, ko man izdevās atrast – Laimena Frenka Bauma „Oza zemes” serija (L. Frank Baum, „Land of Oz” jeb „Oz books”). Ļoti aizraujoša un ievērojama grāmatu serija ne vien saturiskā, bet arī vēsturiskā ziņā. Pats L. Frenks Baums ir sarakstījis 14 grāmatas un veselu rindu citu ar Oza zemi saistītu darbu, ar ko pilnīgi pietiek, lai iekļautos mūsu nospraustajos kritērijos – kuŗš gan nezina stāstu par Dorotiju un viņas biedriem? Tomēr interesanti ir tas, ka publika tik ļoti mīlēja stāstus par Oza zemi, ka pat pēc Bauma nāves tos turpināja izdot: seši citi autori sarakstīja kopā 26 grāmatas, kas pilnīgi iekļāvās oriģinālajā Bauma kanonā, un līdz mūsu dienām ir sarakstīts neskaitāms daudzums citu ar Oza zemi saistītu darbu. Pirmā grāmata „Oza zemes burvis” („The Wonderful Wizard of Oz”) pirmoreiz tika izdota tālajā 1900. gadā. Kad tika izdota pēdējā? 2011. gadā. Jā, pagājušogad. Tas nozīmē, ka šī serija ir populāra jau 111 gadu, un nekas neliecina, ka tās populāritāte grasītos mazināties – lūk, tas ir autors, kuŗam izdevies uz mūžīgiem laikiem iegravēt savu vārdu pasaules literātūras vēsturē.

Nākamā Lielā grāmatu serija, par kuŗu es vēlētos runāt, ir Klaiva Steiplza Lūisa „Nārnijas hronikas” (jeb Nārnijas chronikas – C. S. Lewis, „The Chronicles of Narnia”), serija, kuŗas pirmā grāmata pirmoreiz tika publicēta 1950. gadā, bet kas ir populāra un atpazīstama vēl šobaltdien, lielā mērā pateicoties 2005. gadā uzsāktajai filmu serijai, kas balstīta uz šīm grāmatām. Kopā Lūiss sarakstījis 7 grāmatas par Nārniju, kas ir gan guvušas milzīgus panākumus visa vecuma cilvēku vidū, gan arī kritizētas un apvainotas seksismā, rasismā un pagānismā. Man personīgi tas šķiet muļķīgi, jo serijas autors bija visiem zināms kristiešu apoloģēts, kas sarakstījis arī tādus ievērojamus darbus kā „Skrūvšņores vēstules” („The Screwtape Letters”) un „Vienkārši Kristietība” („Mere Christianity”). Es gribētu teikt: „Suņi rej, bet karavāna iet tālāk”, jo šī serija nebeidz pārsteigt un aizraut ar savu vienkāršību un domas dziļumu. To pierāda kaut vai fakts, ka serija ir tulkota 47 pasaules valodās.

Lūisam bija kāds labs draugs, anglosakšu lingvistikas pasniedzējs, kuŗš rakstīja pats saviem bērniem par prieku, tomēr viņa darbi laika gaitā piesaistījuši gan bērnus, gan pieaugušos. Es, protams, runāju par Džonu Ronaldu Rūelu Tolkīnu un viņa „Gredzenu pavēlnieku” (J.R.R. Tolkien, „The Lord of the Rings”), kas pirmoreiz publicēts 1954. gadā un noteikti neprasa tālākus ievadvārdus. Varbūt jūs man tūlīt iebildīsiet, ka „Gredzenu pavēlnieks” taču sastāv tikai no trim grāmatām, tātad neatbilst mūsu izvirzītajiem kritērijiem! Tā nav gluži taisnība. Tiesa, tradicionāli šis Tolkīna opuss tiek izdots trīs sējumos, tomēr katrs, kuŗš tos kaut reizi ir atvēris, zinās, ka pats autors savu darbu dalīja sešās grāmatās. Ja pieskaitām klāt arī grāmatu „Hobits jeb Turp un atpakaļ” („The Hobbit, or There and Back Again”), iegūstam 7 grāmatu seriju, kas lieliski iegulst mūsu uzstādītajos kritērijos.

Pārcelsimies atpakaļ uz ASV, kur 1968. gadā tika aizsākta Ursulas Le Gvinas „Jūrzemes” sērija (Ursula K. Le Guin, Earthsea”) . Jau atkal, pirms sākat protestēt, ka tajā ir tikai četras grāmatas, vēlos sacīt, ka nav iemesla tai nepieskaitīt stāstu krājumu „Jūrzemes stāsti” („Tales from Earthsea”) un 2001. gadā izdoto romānu „Cits vējš” („The Other Wind”) tikai tāpēc, ka tie nav tulkoti latviešu valodā. Šī bija pirmā grāmatu serija, kuŗā redzēju tik precīzi izstrādātu maģisko sistēmu, kas pakļāvās stingriem, ļoti ierobežojošiem noteikumiem. Šī arī ir pirmā serija mūsu sarakstā, kuŗu es negribētu gluži saukt par bērnu literātūru, jo tad, kad tās lasīju, man šīs grāmatas šķita visai drūmas, un es vairs nebiju gluži mazs bērns (man tolaik bija apmēram 15 gadu).

Ja runājam par pieaugušajiem domātu fantaziju, noteikti jāpiemin Džordža Reimonda Ričarda Mārtina „Dziesma par ledu un uguni” (George R.R. Martin, „A Song of Ice and Fire”), ko bez šaubām drīkst lasīt tikai cilvēki ar nobriedušu psīchi, jo šīs serijas grāmatas neko neizpušķo, neko neromantizē, bet nekautrējoties runā par cilvēka pamatinstinktiem (vismaz saskaņā ar Freidu) – seksu un vardarbību. Tā, protams, nav šīs serijas sižeta pamatlīnija, tomēr tas nav nekāds retums, ja kāds no tēliem pēc gaŗas, grūtas dienas, dodas uz bordeli kārtīgi izpriecāties. Šeit tas arī nav nekāds pārsteigums, ja kāds no galvenajiem varoņiem tiek nolemts nežēlīgai nāvei. Tomēr par spīti tam visam, autoram izdodas nepārkāpt robežu, kur vardarbība ir tikai vardarbības dēļ – sižets attīstās loģiski, visam notiekošajam ir iemesls, un tad rada aizraujošu stāsta līniju, kas patiks visiem, ko interesē intrigas un meli. Šobrīd serijā paredzētas septiņas grāmatas, no kuŗām izdotas ir piecas. Mums, kārajiem lasītājiem, atliek tikai gaidīt.

Tikai gadu vēlāk, 1997. gadā, tika izdota pirmā grāmata Džoannas Ketlīnas Roulingas sērijā „Harijs Poters” (J.K. Rowling, „Harry Potter”). Domāju, ka arī šeit paskaidrojumi ir lieki. Vēlos tikai piebilst, ka esmu liels poteriādes piekritējs, tomēr jāsaka, ka tieši tagad, kad visas septiņas grāmatas izdotas, un visas astoņas filmas izrādītas (pēdējā grāmata tika sadalīta divās), varēsim daudz labāk novērot, vai un kā šīm grāmatām izdosies saglabāt savu populāritāti pasaules jauniešu (un arī pieaugušo) vidū.

Kā pēdējo no latviski tulkotajām Lielajām grāmatu sērijām, vēlos minēt Oīna Kolfera „Artēmiju Faulu” (Eoin Colfer, „Artemis Fowl”) – seriju, kuŗas pirmā grāmata izdota jau mūsu tūkstošgadē, pavisam nesenajā 2001. gadā, un kuŗu pats autors salīdzina ar filmu „Cietais rieksts”, tikai ar fejām. No astoņām ieplānotajām grāmatām izdotas septiņas, latviski tulkotas sešas, un jāsaka, ka kaut arī es vairs nejūtos kā Faula grāmatu mērķauditorija, man vēl joprojām ir interesanti tās lasīt.

Pagaidām tas arī būtu viss. Ja tev ir viedoklis par kādu no augšminētajām grāmatu serijām, droši izsakies! Ja zini vēl kādu latviski tulkotu Lielo grāmatu seriju, pastāsti arī par to!

Kādā citā reizē: Lielās grāmatu serijas, kas latviski nav tulkotas, un tādas, kas manī izraisījušas īpašu interesi.

Komentēt

Filed under Grāmatas, Literatūra