Category Archives: Rakstīšana

Kad sapņi piepildās… ko tad?

“Es būšu laimīgs, kad pabeigšu skolu, kad iemīlēšos, kad iestāšos ūniversitātē un varēšu studēt, ko vēlos, kad darīšu darbu, kas patīk, kad, kad, kad… kad izdošu savu pirmo grāmatu, lūk, tad gan es būšu laimīgs!”

Pirmais instinkts ir sacīt, ka tā domājam mēs visi. Tomēr es nezinu, kā domā citi, zinu tikai to, kā domāju pats. Un varu droši apgalvot, ka šādas domas man dažādos dzīves posmos ir bijušas raksturīgas. Šodien jau kārtējo reizi pārliecinājos par to, cik tās maldīgas.

Izdot savu grāmatu – tas bija mans bērnības sapnis, kas reiz šķita tik tāls un neaizsniedzams kā Dullajam Daukam horizonts. Šķita, ka tajā tālajā dienā (kuŗa nekad nepienāks), kad veikalu plauktos gulēs grāmata, ko rotās mans vārds, es būšu sevi pierādījis un būšu patiesi laimīgs.

Man ir 21 gads. Kopš pagājušās piektdienas mana grāmata “Koncertflīģelis” guļ veikalu plauktos. Šodien veselus desmit tās eksemplārus pārnesu mājās. Varbūt es esmu kaut ko pierādījis, taču nav īsti saprotams, kam un ko. Skaidrs ir tikai tas, ka es pavisam noteikti neesmu sasniedzis kaut kādas metaforiskas virsotnes, pēc kuŗām nu varētu “mirt laimīgs”. Es neesmu ne laimīgāks, ne nelaimīgāks par to, kāds biju pirms nedēļas. Starp mani pirms nedēļas un mani tagad vispār nav pārāk liela atšķirība.

Kad bērnībā domāju par kaut kā sava izdošanu, tā vienmēr bija grāmata – vienskaitlī. Tas šķita kaut kas tik neiespējams, ka viena grāmata jau līdzinājās brīnumam. Tomēr tagad es vēlos sacīt – mana pirmā grāmata. Gribu cerēt, ka tai sekos vēl citas, jo man nepavisam nav aptrūcies stāstu, ko citiem pavēstīt. Taisnība ir tiem, kas salīdzina dzīvi ar ceļu – tas aizvijas tālumā, un gājējs neredz tam galu.

Bet kad tad es būšu laimīgs? Kad man pietiks? Vai tad, kad būšu izdevis divas, trīs, piecas, četrdesmit septiņas grāmatas? Vai tad, kad pēc manu grāmatu motīviem tiks uzņemta kinofilma? Vai tad, kad par mani mācīs skolu programmās?

… jau atkal neiespējamās, neaizsniedzamās tāles. Bet varbūt arī tās reiz pienāks? Tomēr, arī tās sasniedzot, Dullais Dauka nekļūs laimīgs.

Fraze “Esi laimīgs tagad, dzīvo šodienai” vairs nevienu nepārsteidz, tieši otrādi, tā šķiet tik pat nodrāzta kā izlietots zīmuļa gals. Tomēr cik tajā patiesības? Varbūt ceļš ir tas, kas dara laimīgu, varbūt tas ir gājiens, iespēja vērot apkārtējo ainavu, dalīties ar līdzi gājējiem priekos, bēdās un neticamos stāstos gluži kā Bokačo “Dekameronā”… bet varbūt laime ir kur citur?

Advertisements

1 komentārs

Filed under Literatūra, Pārdomas, Rakstīšana

Nacionālais Romānu Rakstīšanas Mēnesis

Sanāciet, sanāciet! Novembris tuvojas, un līdz ar to…

Skribelētājas piezīmes

Pilnā sparā rit oktobris, un tas nozīmē tikai vienu: ar joni tuvojas National Novel Writing Month (NaNoWriMo/NaNo, http://www.nanowrimo.org), gada nozīmīgākais izaicinājums rakstniekiem un rakstītgribētājiem visā pasaulē.

Kas īsti ir NaNoWriMo?
Nacionālais Romānu Rakstīšanas Mēnesis (National Novel Writing Month, NaNoWriMo vai vienkārši NaNo) ir rakstīšanas pasākums, kura dalībnieku mērķis ir novembra laikā uzrakstīt 50 000 vārdu garu romānu jebkādā žanrā un jebkādā valodā. NaNo pirmsākumi meklējami 1999. gadā Sanfrancisko, ASV, taču nu jau tas izplatījies visā pasaulē. 2009. gadā pasākumā piedalījās 170’000 cilvēku, no kuriem 19% sasniedza vajadzīgo vārdu skaitu un ieguva uzvarētāja sertifikātu.

Kad tas notiek?
Reģistrācija NaNoWriMo oficiālajā mājaslapā (http://www.nanowrimo.org) notiek visa gada garumā, bet rakstīšana noris no 1. novembra plkst. 00:01 līdz 30. novembra plkst. 23:59 pēc vietējā laika. Šajā mēnesī notiek aktīva rakstīšana (lai sasniegtu 50 000 vārdu atzīmi, dienā jāuzraksta vismaz 1667 vārdi). Ja tiek izpildīts mērķis un pabeigtais manuskripts elektroniskā veidā iesūtīts…

Skatīt ziņu 590 more words

Komentēt

Filed under Rakstīšana

Rakstnieka darbs

Rakstnieka darbs ir celtnieka darbs – ieliet labus pamatus, lai nams nesabruktu.

Rakstnieka darbs ir audēja darbs – no visparastākās dzijas krāšņu seģeni izaust.

Rakstnieka darbs ir dārznieka darbs – izravēt nezāles, laistīt un gardus augļus izaudzēt.

Rakstnieka darbs ir šuvēja darbs – izārdīt katru vīli, tad sašūt atkal kopā.

Rakstnieka darbs ir grāmatveža darbs – izkalkulēt, kam pietiek naudas, kam ne.

Rakstnieka darbs ir sētnieka darbs – noslaucīt ielas, lai citiem vieglāk staigāt.

Rakstnieka darbs ir oratora darbs – uzrunāt vienu, uzrunāt daudzus.

Rakstnieka darbs ir donora darbs – pašam savas asinis noliet.

Rakstnieka darbs ir rotkaļa darbs – vissīkāko gredzentiņu nopulēt.

Rakstnieka darbs ir advokāta darbs – ielīst pašam velnam dvēselē.

Rakstnieka darbs ir žongliera darbs – mētāt degošas lāpas un dunčus.

Un tomēr.

Rakstnieka darbs ir rakstītāja darbs – beidz niekoties internetā un ej rakstīt!

Komentēt

Filed under Pārdomas, Rakstīšana

Jautājumi, ko drīkst uzdot tikai rakstnieki…

…, lai nevienam nerastos lieki jautājumi.

  • Vai kauli deg? Vai tos ir iespējams sadedzināt ugunskurā?
  • Kā pārgriezt pašam sev kaklu?
  • Kāda ir seksa terapija?
  • Vai esi zaudējis/-usi nevainību? Cik gadu vecumā?
  • Kādas krūtis patīk citām meitenēm?
  • Vai ar tinti ir iespējams mainīt acu baltumu krāsu?
  • Vai, ar zobenu pārgriežot ienaidnieka plaukstas un lielus, viņš tiktu apturēts?
  • Kāda technoloģija būtu vajadzīga, lai bērnus varētu audzēt mazos konteineŗos, nevis cilvēku ķermeņos?
  • Kā var iegādāties narkōtikas?
  • Kādas zāles tiek lietotas, lai izraisītu komu?
  • Vai ziloņi ir spējīgi pārņemt varu pasaulē?
  • Kādi varētu būt interesanti spīdzināšanas veidi?
  • Cik sitienu pa galvu ar lāpstu vajadzīgs, lai kādu nogalinātu?

Komentēt

Filed under Literatūra, Rakstīšana