Category Archives: Pārdomas

S.P.Q.R. 2018 VII (dies septima et octava)

Mūsu noturīgums pret muzejiem un spējas pa tiem bez riebuma staigāt ir visai ierobežotas, bet mēs par laimi to jau zinām, tāpēc katru īsta muzeja apmeklējumu esam ieplānojuši savā ceļojuma galā – pēc iespējas tālāk vienu no otra. Ceļojuma sākumā jau bijām Bȯrgēzes galerijā, un tagad, tuvojoties tā noslēgumam, pienācis laiks apmeklēt Vatikāna muzejus.

Publiski pieejamā infȯrmācija liecina, ka Vatikāna apmeklējums varot ilgt no četrdesmit minūtēm līdz pat piecām stundām, turklāt ceļš uz Siksta kapelu, ja pa ceļam nekur citur neapstājas, jau vien prasot 20–30 minūtes. Piecu stundu ekskursija neatbilstu ne tikai mūsu spēkam un ēstgribai, bet, godīgi sakot, arī pacietības mēram, taču savas trīs stundas tur pavadīt gan esam ieplānojuši. Tādēļ mēs bez steigas apskatām to, kas mūs uzrunā, interesē vai mums kaut ko izsaka (slaveni, kaut kur redzēti vai gluži vienkārši estētiski patīkami darbi), bet drošu soli ejam gaŗām tam, kas mūs neinteresē[1]. Vadīdamies pēc šiem principiem, apskatām tādas skulptūras kā Lāȯkȯȯnts, Imperatōrs Ȯktaviāns Augusts un „tas bēbis ar zosi, ko es kaut kur esmu redzējis”[2].

IMG_20180315_121904

Siksta kapela ir vienīgā vieta visā muzejā, kur fȯtȯgrafēt aizliegts. Tā vietā muzeja teritōrijā izlikti šādi stendi, kur var visu apskatīt. Un arī grupām ar gidiem nav jādrūzmējas kapelā

Ȯficiāli Vatikāna muzeju apmeklējuma zenīts skaitās Siksta kapela, kuŗas griestus un gala sienu rotā slavenās Mikelandželȯ freskas, kur attēlota Pasaules radīšana, grēkā krišana un pastarā diena[3]. Biju jau noskaņojies uz pāris mirkļiem telpā, kur kaut kas it-kā-slavens atrodas augstu un tālu nesaredzamā vietā un kuŗai tūristu barus izgana cauri kā lopus[4]. Pārsteidzošā kārtā jāsecina, ka lai gan kapelā ļaužu ir ka biezs pat ārpus tūristu sezōnas, tajā tomēr varam pavadīt, cik vien daudz laika vēlamies. Turklāt Mikelandželȯ radītās freskas ir notīrītas, atjaunotas, košas un labi saredzamas no dažādām vietām kapelā.

Tomēr man persōnīgi par negaidītu, bet līdzvērtīgu apskates maršruta kulmināciju izvērtās t.s. Rafaela istabas, kaut arī lielākā no tām – Kȯnstantīna zāle – bija slēgta uz restaurāciju[5]. Daļu šo fresku, piemēram, „Atēnu skolu”, biju jau redzējis kādos attēlos, taču mani pārsteidz to izmērs un krāsu košums, un visu fresku kopējais… dzīvums. No visiem gleznojumiem (gleznām, freskām u.tml.), ko šajā ceļojumā esmu redzējis, tieši Rafaela istabu freskas man atmiņā iespiežas visspilgtāk – vārda tiešā nozīmē.

Kad Vatikāna muzejus esam pievarējuši, diezgan naski mācas virsū bads, tāpēc dodamies pusdienās uz jau iepazītu vietiņu, bet pēc tam atgriežamies Laterānā, lai vēlreiz apskatītu Sv. Jāņa arhibaziliku ar pāvesta troni un Svēto kāpņu svētvietu, kur saskaņā ar Romas Katoļu baznīcas tradīciju savulaik atvestas un uzstādītas kāpnes no Pȯncija Pilāta pils, pa kuŗām staigājis pats Jēzus. Diemžēl šīs kāpnes mums redzēt neizdodas, jo tās – pārsteigums! – slēgtas uz restaurāciju. Tomēr tiem svētceļniekiem, kas par katru cenu nodomājuši pa šīm kāpnēm kāpt (un to drīkst darīt tikai tupus uz ceļiem), ir atvēlēts kāds kāpņu laidiens blakus. Mēs nolemjam, ka mūsu ticība tomēr nav tik stipra, lai uz ceļiem censtos pievarēt kāpnes, kas pat nav tās īstās kāpnes.

IMG_20180316_114459

Aventīna sv. Sabīnas bazilikā(!) nav ne miņas no zelta un krāšniem ȯrnamentiem. Vai tāpēc tā ir mazāk skaista?

Pēdējās ceļojuma dienas rītu sākam ar pastaigu pa Aventīna apkaimi un priecājamies par vēl citu Romas seju, ko mums pēdējā brīdī izdodas ieraudzīt – tā atšķiŗas gan no vēsturiskā centra, gan Pārtibras, gan arī citām pilsētas apkaimēm, ko esam mazliet iepazinuši iepriekšējās dienās. Neiztrūkstoši apskatām vēl kādas baznīcas, kas mums gadās ceļā, un palūkojamies arī caur Maltas ȯrdeņa atslēgas caurumu, kur pēc nelielas rindas izstāvēšanas paveras visai jauks un necerēti iespaidīgs skats uz Sv. Pēteŗa bazilikas kupōlu.

Un tad jau ir laiks atgriezties Latvijā un gaidīt, kad pavasaris pienāks arī šeit.

____________________________________

[1] Stikla un māla lauskas, kā arī akmens tȯrsi, kas zaudējuši rokas, kājas un galvu, bet kam neizskaidrojamā kārtā apskaužami labi saglabājies dzimumloceklis.
[2] Izrādās, ka šīs skulptūras autōrs ir Bȯēts no Halkedōnas (Βόηθος Χαλκηδόνος, kaut kāds grieķis), un darbu sauc tieši tā, pēc kā tas izskatās, – Bērns ar zosi. Turklāt Vatikānā (un citur) atrodamas tikai šīs skulptūras kōpijas. Mūžu dzīvo…
[3] Interesanti zināt, ka, lai arī visplašāk pazīstamā freska ir Ādama radīšana, griestu centrālā – nedaudz mazākā – freska attēlo nevis Ādama, bet gan Ievas radīšanu.
[4] Mūūūūūū…
[5] No otras puses skatoties, Kȯnstantīna zāles freskas nav veidojis vis Rafaels pats, bet gan viņa skolēni, kuŗu vārdi man neko daudz neizsaka, tā ka, iespējams, zaudējums nav nemaz tik liels.

IMG_20180315_100637

Tas, ka upi (šajā gadījumā Nīlu) varētu attēlot kā vīrieti, man šķiet visai grūti sagremojams. Tomēr arī mums ir Abuls un daži citi…

Advertisements

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas

S.P.Q.R. 2018 VI (dies sexta)

Līdz šim esam diezgan labi apguvuši Romas metrȯ sistēmu, ko izmantojam, lai pārvarētu tos attālumus, kuŗi kājām vien nav gluži pa spēkam. Tomēr sestajā mūsu ceļojuma dienā ir pienācis laiks veikt sȯciālu eksperimentu, kuŗa nosaukums ir autȯbuss. Tas notiek ne bez stresa, jo Itālijā autȯbusi pieturās, ko pasažieŗi nav pieprasījuši, iespiezdami pogu, ne tikvien neatveŗ durvis, bet pat nepietuŗ. Tādēļ nepamet jautājums – vai izdosies noķert brīdi, kad jāspiež poga un jāziņo vadītājam, ka gribam izkāpt, vai tomēr aizbrauksim gaŗām?

Jau vairākkārt esam atzinīgi novērtējuši to, ka eksistē Google Street View ȯpcija, kuŗā varam apskatīt ne tikai abstraktu kartes plānojumu, bet arī labi redzēt, kā attiecīgā vieta izskatās patiesībā. Tā nu arī šoreiz tieši fȯtȯgrāfijās noskatītie ȯrientieŗi palīdz saprast, ka laiks mesties laukā no autȯbusa un doties uz pirmo ieplānoto apskates ȯbjektu – Ielejas sv. Andreja baziliku (Sant’Andrea della Valle)[1].

Ōpermīļi iespējams, atpazīs šo baznīcu kā vietu, kur norisinās Džākȯmȯ Pučīni ōperas Tȯska pirmais cēliens[2]. Realitātē šī bazilika ir ļoti skaista, krāšņa baznīca ar zaļgani zeltainu gaismu un iespaidīgiem gleznojumiem (piemēram, sv. Andreja krustā sišana baznīcas apsīdā).

IMG_20180314_100353

Ielejas sv. Andreja bazilikas altāris un apsīda

Pēc Sv. Andreja bazilikas dodamies tālāk uz t.s. Jauno baznīcu (Chiesa Nuova), kas ir ne mazāk krāšņa un kur cita starpā pilnīgi bez maksas apskatāma vēl viena Karavadžȯ glezna, kuŗā attēlota Kristus noņemšana no krusta (Deposizione). Šajā brīdī dažādās vietās esam redzējuši jau kādu saujiņu šī slavenā lielmeistara darbu; riskējot izklausīties pēc mākslas analfabēta, man jāteic, ka tie mums nav pa prātam. Jā, varam novērtēt mākslinieka prasmi, tomēr šīs gleznas mūsu subjektīvajai estētiskajai gaumei neatbilst kāda vienkārša iemesla dēļ – tās ir pārāk tumšas.

Tā spriezdami, dodamies tālāk pa Romas ieliņām. Katrā ceļojumā ȯbligāti ir jāapciemo trīs vietas – tirgus, kapi un zȯȯdārzs. Pēdējos divus jau esam pieveikuši, tā nu atliek tikai tirgus. Un tieši turp ved mūsu tālākās gaitas – Ziedu laukumu (Campo de’ Fiori). Par spīti nosaukumam šajā tirgū, kas no visām pusēm apņem drūmu apmetnī tērptu Džȯrdānȯ Brunȯ statuju[3], iespējams nopirkt ne tikai ziedus, bet arī augļus un dārzeņus, dažāda veida pastu, garšvielu maisījumus T kreklus un pat mȯkas stila kafijas kanniņas[4]. Šajā tirgū arī noskaidrojam, kā tad īsti izskatās artišȯks, kas, kā šķiet, šeit ir visai iecienīta uzkoda pirms maltītes. Tas mūs iedvesmo vēlāk pašiem veikalā nopirkt dažus artišȯku ziediņus cerībā, ka, pārbraukuši mājās, tos nez kādā veidā pagatavosim. Tad jau redzēs, kā tas izvērtīsies[5].

Pēc Ziedu laukuma tirgus mūsu ceļš ved prom no Romas tūristu apsēstā centra – gaŗām Farnēzu pilij uz Pārtibru (Trastevere), kur jau kļūst daudz vieglāk noticēt, ka šajā pilsētā ir atrodams kas vairāk nekā tikai tūristu bari, kam par katru cenu jānofȯtȯgrāfē katrs akmens, un mūsu brūnie draugi, kas nelaidīs gaŗām nevienu iespēju pirmajiem pārdot narcisa zižļus (selfijstikus), telefōnu lādētājus, saulesbrilles un lakatus (kad spīd saule), lietussargus un lietusmēteļus (kad līst lietus) un visādus spīdīgus štruntus (pēc tumsas iestāšanās).

Šeit cita starpā apskatām Pārtibras Dievmātes baziliku (Santa Maria in Trastevere), Sv. Franciska baznīcu (San Francesco a Ripa) un Pārtibras sv. Cecīlijas baziliku (Santa Cecilia in Trastevere), kur beidzot redzamas lielākas variācijas mākslinieku un seno arhitektu šķietami nepārvaramajā vēlmē katru virsmu noklāt ja ne ar zeltu, tad vismaz ar krāsu. Sv. Franciska baznīcā pārsteidzošā kārtā īpaši uzrunā nevis slavenā Bernīni skulptūra ar dievišķu ekstāzi[6], bet gan kokā veidota skulpturāla kȯmpȯzīcija ar sv. Francisku un krustā sisto Kristu.

IMG_20180314_143016

Krusta ceļš Pārtibrā

Uzkāpjam arī Jānikula pakalnā, no kuŗa paveŗas gana iespaidīgs skats uz Romas jumtiem un kupōliem, Sv. Pēteŗa katedrāli un Tēvzemes altāri („lielo, balto kāzu tȯrti”). Pēc tam apēdam saldējumu ar ne-tik-parastām garšām (baziliks un citrōns, mandarīni, panna cotta, kanēlis) un apskatām vēl pēdējo baznīcu (Santa Maria in Cosmedin), kur, par spīti piederībai pie Romas Katoļu baznīcas tiek piekopts nevis latīņu, bet grieķu rits. Tur gan laižam gaŗām unikālo iespēju iebāzt roku Patiesības mutē kā filmā Romas brīvdienas, bet tā vietā apskatām uz sānu kapelas altāŗa novietotu sv. Valentīna… galvaskausu. Nabaga cilvēks!

____________________________________

[1] Vai kāds domāja, ka baznīcas beigušās? Cik naivi!
[2] Otrais ōperas cēliens norisinās Farnēzu pilī (Palazzo Farnese), savukārt trešais – Santandželȯ cietoksnī (Castel Sant’Angelo). Tos abus apskatām tikai no ārpuses. Farnēzu pilī necenšamies iekļūt, jo tur tagad ir Francijas vēstniecība, turpretī par Santandželȯ cietoksni esam centušies izspriest šā un tā, bet secinām, ka divu cilvēku spējām uzturēt interesi par vēsturi ir savas robežas.
[3] Tieši šajā vietā itāliešu filȯzōfu nemaz ne tik tālajā 1600. gadā sadedzināja uz sārta par absurdu un ķecerīgu apgalvojumu – Zeme griežas ap Sauli, nevis otrādi. Tagad šī skulptūra stāv un visos noraugās kā rūgts atgādinājums: „Man bija taisnība”.
[4] Pirms ceļojuma sākuma mūsu plānos ietilpa jaunas mȯkas kanniņas iegāde, tomēr, šajā vietā stāvot izvēles priekšā, kaut kas nostrādā citādi un nolemjam kanniņu tomēr nepirkt.
[5] Pagatavojām. Neizdevās. Nebija garšīgi.
[6] Divdesmit pirmā gadsimta cilvēka samaitātajām acīm šī ekstāze gan rādās gaužām nedievišķa…

IMG_20180314_110343

Ziedu laukuma tirgus kņadā noraugās Džȯrdānȯ Brunȯ draudīgais stāvs

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas

S.P.Q.R. 2018 V (dies qvinta)

Atšķirībā no diviem iepriekšējiem rītiem ceļojuma piektā diena mūs sveic ar sauli un salīdzinoši siltu laiku, kas ļauj pilnīgi izpildīt iecerēto kultūrprȯgrammu[1]. Tā sākas ar ȯbligāto Kȯlizeja apciemojumu, pie kā ķeŗamies tūlīt pēc brokastīm.

Kaut arī Kȯlizeja pašreizējais veidols diezgan labi palīdz saprast, kā tas izskatījies savos ziedu laikos (turklāt tajā izveidotā izstāde arī dod savu artavu), tomēr celtnes ilgā vēsture slēpj tikpat daudz, cik tā atklāj. Skatoties uz to, ir skaidrs, ka gadsimtu gaitā daudz kas ir mainījies – ne tikai brucis nost, bet arī celts klāt, tādēļ arī pēc Kȯlizeja apmeklējuma beigām tas nav man kļuvis mazāk mīklains, tikai citādi. Par šīs ēkas izmēriem, grandiȯzitāti, vēsturi un tamlīdzīgām lietām es neko jaunu pateikt nevarēšu. To visu var atrast gudrās grāmatās. Tomēr katram cilvēkam tas vismaz vienreiz mūžā ir jāredz, jo katram, to redzot, droši vien raisīsies citādas pārdomas un emōcijas. Es, uz to raudzīdamies, turpināju prātot par to, kā nekas šajā pasaulē nav mūžīgs, lai arī cik prasmīgi tiktu celts un veidots, un tas neattiecas tikai uz fiziskām būvēm. Šīs pārdomas vijās ar citām, grūtāk vārdos ietērpjamām izjūtām arī tad, kad apciemojām senvietu ar nosaukumu Vicus Caprarius jeb Ūdens pilsēta – dažu nelielu ēku kȯmpleksu, kas atrasts, veicot izrakumus kādas celtnes pamatos netālu no Trevi strūklakas. Par Ūdens pilsētu šī vieta nosaukta tādēļ, ka tajā nemitīgi ieplūst un to ir appludinājis ūdens, kas nāk no pasaulslavenās strūklakas. Šī vieta ir neliela, un tajā pavadīt var tikai mirkli, tomēr arī šis mirklis ir gaužām interesants.

IMG_20180313_134643

Sēru eņģelis Nekatoļu kapsētā

Pēc pusdienām dodamies uz vietu, kur cilvēka darbu īslaicīgums redzams vēl uzskatāmāk nekā vissenākajās drupās, – uz kapiem. Šajā gadījumā izvēle kritusi par labu Romas Nekatoļu kapsētai (Cimitero Acattolico), kur, kā jau saka priekšā nosaukums, apbedīti visi tie, kas nepieder Romas Katoļu baznīcai. Publika šeit ir patiesi raiba: briti, krievi, franči, vācieši, slovāki, arābi un, jā, pat latvieši, jā – daudzskaitlī. Mūsu apciemojuma galvenais mērķis ir redzēt pasaulē pirmo, arhetipisko Raudošo eņģeli jeb Sēru eņģeli, kas iedvesmojis visus citus[2]. Bijām to redzējuši fȯtȯgrāfijās un baidījāmies, ka dzīvē tas neizskatīsies tik iespaidīgi un nāksies vilties, tomēr nē – vilties nenācās, bet šķita, ka varētu sēsties turpat blakus un raudāt kopā…

Lai kaut kā nebūt mazinātu šīs dienas memento mori sajūtu, dodamies uz citu muzeju, kas ļauj pilnīgi pārlēkt laikā uz visjaunākajiem laikiem – videȯspēļu (!) muzeju Vigamus. Līdz ar dažādu kȯnsōļu vēsturi tajā iespējams arī daudz ko izmēģināt un uzspēlēt pašiem. Tā es pirmo reizi mūžā dabūju izmēģināt Oculus Rift trīs dimensiju pieredzi, kas mani ieliek Salvadōra Dali gleznu vidē, it kā tā būtu patiesa vieta (neiztrūkstot kustībai un skaņai).

IMG_20180313_182129

Viss ir šeit, ej tik un spēlē

Līdz šim neko daudz neesmu stāstījis par suvenīriem (un arī nemocīšu ar dažādu magnētiņu u.tml. fiņķikļušku aprakstiem), tomēr es taču nebūtu es pats, ja laistu gaŗām izdevību iegādāties kādu itāliešu grāmatu. Šoreiz izvēle krīt par labu Valēriȯ Evandželisti Eimeriha cikla turpinājumam[3]. Kādā citā dienā pēc ilgām debatēm ar sevi nopērku arī fantāzijas rȯmānu, kuŗa darbība notiek Dantes Aligjēri laikos. Katram sava Itālija!

____________________________________

[1] Jo kultūrpȯgramma taču ir pats galvenais!…
[2] Seriāla Doctor Who skatītājiem tas varētu raisīt īpašas izjūtas kā sākotnējais Weeping Angel.
[3] Ar šo ciklu mani saista īpaša vēsture, jo par to, ka man izdevās pierādīt, ka pirmie trīs Eimeriha cikla rȯmāni tomēr nav pieskaitāmi New Weird žanram, man tika piešķirts bakalaura grāds franču[4] filȯlōģijā.
[4] Itāliešu rȯmāni un franču filȯlōģija? Tieši tā, tieši tā.

IMG_20180313_092833

Aizbraukt uz Romu un neapskatīt Kȯlizeju? Tā vienkārši nedrīkst!

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas

S.P.Q.R. 2018 IV (dies qvarta)

Ceturtā mūsu ceļojuma diena iesākas ar pērkona negaisu, kas mūs pamatīgi izbiedē, jo lielākajā daļā kultūrprȯgrammas šajā dienā paredzēts atrasties ārā. Pēc kārtīgām pārrunām un centieniem atrast iespējas plānus pārkārtot nolemjam veikt izmēģinājuma braucienu uz Lielo Dievmātes baziliku (Santa Maria Maggiore) – pēdējo no četrām pasaules lielajām bazilikām un vienīgo, ko nepaspējām apskatīt iepriekšējā dienā, – un pēc tam lūkot, ko iesākt tālāk.

Arī šī baznīca atšķiŗas no pārējām trim lielajām bazilikām; tai ir savs īpašs raksturs un specifika. Turklāt tieši šī baznīca visvairāk rada funkciȯnējoša dievnama iespaidu: kad ierodamies, tajā atsevišķās kapelās notiek ne viena, bet veselas divas dažādas mises un vēl trešajā arī adȯrācija. Tieši šeit atrodam kādu relikviju, kam izdodas tas, kas līdz šim nav izdevies ne Vatikānam, ne Laterānam, ne sv. Pāvila kapam, – uzrunāt mani emȯciȯnālā līmenī. Proti, kriptā zem lielā altāŗa ar baldahīnu atrodas apzeltīts stikla šķirsts un tajā – daži koka dēļi. Saskaņā ar Romas Katoļu baznīcas tradīciju tie nāk no silītes, kuŗā pēc dzimšanas guldīts Jēzus bērniņš. Kāds kritiski domājošs lasītājs varbūt norādīs, ka iespējamība, ka šie dēļi tiešām saglabāti no tik senas pagātnes, ir visai niecīga. Tomēr, manuprāt, nav nemaz tik svarīgi, vai šie koka gabali tiešām nāk no Jēzus silītes, jo svarīgāka ir nevis to faktiskā identitāte, bet gan tas, ko tie nozīmē: tiešu saikni ar Jēzus Kristus iemiesošanos cilvēciskā miesā, ar šīs iemiesošanās pašu sākumu. Un tas pat manai akmens sirdij liek acī sariest asaru. Kādu vienu.

IMG_20180312_101309.jpg

Gabaliņš no silītes, kuŗā tika guldīts jaundzimušais Kristus…?

Kad iznākam no bazilikas, ārā spīd spoža saule, un mēs izvēlamies to uztvert kā zīmi – laiks būs labs un mēs drīkstam atgriezties pie sākotnējā plāna. Tad nu atkal kāpjam metrȯ un dodamies uz Senās Romas atstātā mantojuma epicentru – Palatīna pakalnu un Romas Fōrumu. Šeit labāks iespaids rodas par Fōrumu, jo tajā ēkas ir (mazliet) labāk saglabājušās, un līdz ar to ir vieglāk iztēloties, kā tās varētu būt izskatījušās pirms tūkstošiem gadu, kad tika celtas. Tomēr saprotam, ka mȯmumentālo kȯlȯnnu un tempļu patieso senumu ar prātu aptvert nav iespējams. Staigājot pa Palatīnu un Fōrumu, nevilšus prātā nāk senais teiciens: Sic transit gloria mundi[1]. Vai tie, kas šīs ēkas cēla, domāja, ka tās ilgs mūžam? Vai viņi zināja, ka/kad tās sabruks un kas no tām paliks pāri? Kad mēs paši ceļam milzu būves un augstus tiltus, vai domājam, ka tie pastāvēs mūžam? Vai uz to pat ceram? Vai saprotam, ka arī visam tam, ko atstājam aiz sevis – celtam, būvētam un veidotam – tāpat kā mums pašiem reiz pienāks gals? Un ja tā ir, cik vērtas var būt mūsu pūles kaut ko glabāt „nākamajām paaudzēm”?

Pēc pusdienām turpinām apskatīt svarīgākās/interesantākās Romas baznīcas – Debesu altāŗa Dievmātes baznīcu (Santa Maria in Ara Coeli), kas atbilstoši nosaukumam būvēta pakalna virsotnē, kurp ved pamatīgs kāpņu laidiens (124 pakāpieni!), kuŗi, kā savā starpā jokodamies spriedām, pārbauda katra nācēja ticības stiprumu, tāpat arī Sv. Lȯjȯlas Ignācija baznīcu (Sant’Ignazio de Loyola), Minervas Dievmātes baziliku (Santa Maria sopra Minerva), ne ar ko citu nesajaucamo Panteōnu jeb Mocekļu Dievmātes baziliku (Il Pantheon / Sancta Maria ad Martyres) un Sv. Luija franču baznīcu (San Luigi dei francesi / Saint-Louis des français). Runājot par visām šīm baznīcām, jāatkārto jau iepriekš teiktais – kaut arī tās visas (izņemot Panteōnu) no plānojuma viedokļa varētu šķist visai līdzīgas un detaļās saplūst[2], tajās ir arī ievērojamas atšķirības, kuŗu dēļ ir vērts katrā no tām ieiet un kaut brīdi uzkavēties.

IMG_20180312_152616.jpg

Uz Debesu altāŗa Dievmātes baznīcu (pa kreisi) ved pamatīgas kāpnes, īsts ticības pārbaudījums

Romas baznīcas ir vērts apmeklēt vēl kāda iemesla dēļ – tās ir pilnas ar nenovērtējamiem slavenu mākslinieku darbiem, kuŗus var apskatīt vairāk vai mazāk par brīvu. Piemēram, Sv. Luija franču baznīcā „mētājas” veselas trīs Karavadžȯ gleznas[3], ko apskatīt var jebkuŗš gaŗāmgājējs. Interesanta un izplatīta ir prakse pie attiecīgajām gleznām novietot mazus aparātiņus, kuŗos jāiemet kāda mȯnētiņa, lai attiecīgā kapela izgaismotos, tomēr, ja to uztveŗ kā ziedojumu baznīcai… tas jebkuŗā gadījumā ir desmit-un-vairākkārt lētāk nekā ieejas maksa mākslas muzejā. Turklāt savu eirȯ ziedo viens, bet fȯtȯgrafēt var visi klātesošie.

Prieks, ka tomēr ir vietas, kur var iekļūt arī bez draudīgi bruņotu armijnieku klātbūtnes[4] un stresu uzdzenošas pārbaudes ar metāla detektōru.

____________________________________

[1] Latīņu val. „Tā paiet pasaules godība”. Ņemot vērā kȯntekstu, latīņu valoda šeit šķiet vietā un nav tikai mani pȯmpōzie centieni lielīties ar savu izglītotību.
[2] Kā zināms, detaļām ir vislielākā nozīme.
[3] Visās trīs gleznas attēlots sv. Matejs – viņa aicināšana, iedvesmošana un mocekļa nāve.
[4] Armijnieki, protams, nekur nav pazuduši, turpat vien sargā, bet tikai – no attāluma.

IMG_20180312_120808

Sic transit gloria mundi

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas

S.P.Q.R. 2018 III (dies tertia)

Sava ceļojuma trešo dienu sākam ar dienišķo kruasānu un kafiju vietējā ieskrietuvē[1] un dodamies uz vienu no tām vietām, kas daudziem raisa pirmās asȯciācijas ar Romu, – uz Vatikānu, lai apskatītu Sv. Pēteŗa baziliku un pēcāk piedalītos pāvesta Franciska vadītajā Angelus lūgšanā.

Pasaulē ir tikai četras baznīcas, kam Romas Katoļu baznīca piešķīrusi visaugstāko – lielās bazilikas (basilica maior) – statusu, un tās visas atrodas Romā. Tāpēc mums izdodas šajā lietainajā svētdienā apciemot trīs no tām – Sv. Pēteŗa baziliku Vatikānā, Sv. Jāņa arhibaziliku Laterānā un Sv. Pāvila baziliku otrpus mūriem. Pirms ceļojuma sākuma veidodams kultūrprȯgrammu, baidījos, ka visas lielās bazilikas ātri vien sāks šķist stipri vienādas, tomēr šajā dienā apskatītās trīs lielās bazilikas ir ļoti dažādas; katrai no tām piemīt savs šarms un savs raksturs.

Pirmā tātad ir Sv. Pēteŗa bazilika Vatikānā. Teȯrētiski tā ir krāšņa un iespaidīga – skulptūras, ciļņi, mȯzaīkas, gleznas un kas tik vēl ne. Realitātē baznīcas ēka ir piebāzta tik pilna ar, latviski sakot, visādu herņu un pribambasiem, ka tās īsto grandiōzumu kļūst visai grūti aptvert un maņas pāriet izdzīvošanas režīmā: liela māja. labi.[2]

IMG_20180311_104257.jpg

No Pēteŗa baznīcas kupōla paveŗas skats ne tikai uz Romas pilsētu, bet arī uz Vatikāna teritōriju, kuŗu citādi apskatīt nebūtu iespējams

Sv. Pēteŗa bazilikas kupōlā izlemjam kāpt ar kājām, kaut zinām, ka tās mums par šo lēmumu atspēlēsies[3]. Kāpiens ir gaŗš un smags, tomēr noteikti ir to vērts, jo no augšas paveŗas labs skats ne tikai uz baznīcas apsīdu (kuŗā vismaz tad, kad mēs atrodamies baznīcā, neviens nelaiž, jo notiek mise(s)), gan arī uz citādi neapzināmo Vatikāna teritōriju, nemaz jau nerunājot par Sv. Pēteŗa laukumu. Un tālāk, aiz Vatikāna mūŗiem plešas Roma, pagaidām vēl sveša un neiepazīta.

Kad esam atgriezušies atpakaļ uz zemes, sagaidām un noklausāmies Angelus lūgšanu un pāvesta Franciska uzrunu (pāvests ir maziņš maziņš, tālu tālu), papusdienojam un pēc nelielas pastaigas cauri pilsētai (kājas ir sajūsmā) dodamies uz Sv. Jāņa arhibaziliku Laterānā.

Baznīcas pilnais nosaukums tulkojumā no itāliešu valodas ir Laterāna Vissvētākā Pestītāja un svēto Jāņa Kristītāja un evaņģēlista Jāņa pāvesta arhibazilika (Arcibasilica papale del Santissimo Salvatore e dei Santi Giovanni Battista ed Evangelista in Laterano), tātad tā nosaukta nevis viena svētā, bet veselu divu svēto – Jāņa Kristītāja un evaņģēlista Jāņa – vārdā. Turklāt kā jau tituls saka priekšā, tieši šī baznīca ir patiesā pāvesta katedrāle, nevis Sv. Pēteŗa bazilika Vatikānā. Par to liecina arī fakts, ka šeit visā savā krāšņumā gozējas tās institūcijas, kuŗai pāvests ir dzīvais veidols, fiziskā manifestācija – Svētais Krēsls, pāvesta tronis. Laikam jau tieši tajā sēžot izteiktie vārdi (ex cathedra) saskaņā ar Romas Katoļu baznīcas dȯgmu pretendē uz nemaldīgumu[4]. Tomēr dienā, kad tur viesojamies mēs, pāvests Francisks laikam nav lēmis ziņot neko nemaldīgu, tā ka nekur tuvumā nav manāms. Savukārt par pašu baznīcu jāteic, ka tajā ir daudz mazāk visādu greznumlietu, bet dievnams no tā tikai iegūst, jo esošais šķiet vēl iespaidīgāks kȯnteksta dēļ (piemēram, apustuļu statujas, kas centrālajā jomā mazliet draudīgi slejas pār apmeklētāju galvām).

Interesanti, ka par spīti lielajai tūristu interesei par šīm abām baznīcām katrā no tām atrodama vismaz viena norobežota sānu kapela, kas paredzēta tikai un vienīgi lūgšanām. Mēs kā ne-katoļi jūtamies tajās neiederīgi, tāpēc iekšā nelienam, tomēr kā kristieši spējam atzinīgi novērtēt to, ka bazilikām ļauts saglabāt savu galveno funkciju – tie ir lūgšanu nami, dievnami, un nekādi tūristu pūļi to nemaina.

Trešā lielā bazilika, ko mums izdodas apciemot, ir Sv. Pāvila bazilika otrpus mūriem (San Paolo fuori le mura), kas saskaņā ar tradīciju uzcelta virs sv. Pāvila kapavietas un kur kriptā zem galvenā altāŗa pat paveŗas sv. Pāvila akmenī tēstā sarkȯfāga sāns. Arī šī bazilika ievērojami atšķiŗas no pirmajām divām, jo rotājumu ziņā šķiet vēl piezemētāka, līdz ar to iegūstot milzīgu plašuma sajūtu. Tomēr par gluži askētisku celtni saukt nekādi nav iespējams – zelts un sudrabs šeit lietots apdomīgi, tomēr bez skopuma, jo altāŗa daļā, apsīdā un baznīcas fasādē lieli laukumi noklāti ar zeltu kā fōnu krāsainajām svēto figūrām. Šajā baznīcā arī ir izvietota visu līdzšinējo pāvestu pȯrtretu galerija. Saskaitu, ka tajā pietiek vietas vēl sešiem pāvestiem, un prātoju, diez, ko baznīcas vadītāji iesāks tad, kad vietas aptrūksies?

IMG_20180311_170527.jpg

Sv. Pāvila bazilikas ārpus mūriem priekšā izveidota ļoti jauka krusteja ar dārzu. Žēl, ka tajā dienā līst un nav nekādas vēlmes tajā uzkavēties ilgāk

Šajā dienā gūstam apstiprinājumu kādam faktam, ko esam ievērojuši jau pirmīt, – visas metrȯstacijas un galvenos tūrisma ȯbjektus sargā armijas kareivji ar lieliem draudīgiem šaujamieročiem rokās, turklāt lielajās bazilikās nav iespējams iekļūt, ja neiziet pārbaudi ar metāla detektōru. Protams, prieks par to, ka centieni uzturēt pilsētā drošību ir tik ievērojami, tomēr ir arī skumji apzināties, ka tie nesakņojas vis paranȯjā, bet gan nepieciešamībā. Pagājušas ir tās dienas, kad uz baznīcu kāpnēm spēlējās bērni…

____________________________________

[1] Vārds ieskrietuve šeit – un Itālijā vispār – uztveŗams gaužām nopietni, jo iestādē, kur izņēmuma kārtā viesojamies šajā rītā, īsti nav pat kur apsēsties; kafiju paredzēts izdzert turpat pie letes, kājās stāvot.
[2] Kaut arī arhitektūras un interjera ziņā abas ēkas nav salīdzināmas, kaut kādā ziņā nevilšus gribas Sv. Pēteŗa baziliku salīdzināt ar Vestminsteras abatiju, jo, tajās viesojoties, prātā nāk vieni un tie paši jautājumi: Kādēļ tika celta šī ēka? Kāda ir tās pastāvēšanas jēga?
[3] Kājas? Sāpes? Kas ir lasīji manus blȯga rakstus par ceļojumu Lȯndōnā, samanīs ieskanamies jau pazīstamu refrēnu.
[4] Es gan neesmu Romas Katoļu baznīcas dȯgmatikas eksperts, tāpēc pieļauju, ka mans skatījums varētu izrādīties augstākajā mērā vienkāršots.

IMG_20180311_094206

Šis Mikelandželȯ veikums pēc Bernīni vairs nešķiet tik īpašs. Tomēr tas arī ir savus simt gadus vecāks. Laika un tehnȯlōģiju atšķirības tomēr ir jāņem vērā…

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas

S.P.Q.R. 2018 II (dies secvnda)

Pirmo pilno dienu Mūžīgajā pilsētā iesākam ar kapučīnȯ un kruasāniem. Brokastis nav nekādas sātīgās, tomēr ar tām pietiek, lai uzņemtu apgriezienus pirmajam kultūrprȯgrammas etapam, bez kuŗa mūsu ceļojums nevarētu būt pilnīgs, – Romas zȯȯlōģiskajam dārzam Bioparco.

Daži interesantākie mȯmenti no zȯȯdārza:

  • mazais, brūnais kapucīns, kas vispirms, no mums nobijies, aizlēkšo prom, bet pēc tam pats skrien atpakaļ, liek rociņu uz stikla starp mums un ļoti cenšas ar mums kȯmunicēt;
  • karaliskie grifi un raibie grifi, kas, izpletuši spārnus, gozējas saulītē;
  • pāvi, kas ir sastopami visur citur zȯȯdārza teritōrijā, tikai ne Pāvu mājā[1];
  • ārprātīgi mīlīgie valabiji un to interesantā kopdzīve ar tajā pašā sprostā mītošajiem emu;
  • hiēnsuņi un leȯpardi, ko līdz šim nekur citur nebija izdevies apskatīt savām acīm;
  • Agridžentȯ kazas, kuŗu ragi atgādina kȯrķu viļķus;
  • pundurnīlzirgi, un, protams,
  • lemuri, kas, astes pārmetuši pār plecu gluži kā švītiņi – šalles.
IMG_20180310_110841

Šis emu un valabijs viens otru ļoti vaktēja un dzenāja, bet šajā bildē izskatās gluži kā renesanses gleznā

Pēc Biȯparka apmeklējuma nikni vilki ieperinājušies arī vēderā un nu jau neatlaidīgi ūjina, lai tos drīzi baro, jo kruasānu iedarbība sen kā beigusies. Tāpēc dodamies uz restȯrānu, kas izglābj mūs brīdī, kad nevaram tikt ieplānotajā ēstuvē. Ja kaut kur es restȯrānā ēdīšu pastu (makarōnus), tad tas būs Itālijā, jo šeit beidzot var sajust, kā pastu var pagatavot tā, lai tā būtu kas daudz vairāk par ātru, slinku fufeļfūdu. Ko vērts ir arī saltimbocca, kas, attaisnodams nosaukumu, pats lien mutē.

Pēc pusdienām ir pienācis laiks otrajam šīsdienas kultūrprȯgrammas etapam – Bȯrgēzu villas mākslas galerijai. Šis mākslas muzejs ierīkots divstāvu ēkā, kur viens vesels stāvs atvēlēts (itāliešu) glezniecībai, bet otrs – skulptūrām. Jāteic, ka pēc visu pūļu izstāvēšanas un sekošanas ne pārāk skaidrajām norādēm[2] gleznu galerija mums, ar glezniecību diezgan vāji pazīstamiem ļaudīm, šķiet diezgan neinteresanta, ja neskaita atsevišķus darbus, kas gaŗāmejot redzēti kādā grāmatā.

Tomēr tad, kad sasniedzam skulptūru stāvu, saprotam, kādēļ šeit atrodamies. Iemesla vārds ir Bernīni. Džȯvanni Lȯrencȯ Bernīni (Giovan Lorenzo Bernini)[3]. Pie viņa veidotās Persefōnes nolaupīšanas arī mēs, tēlniecības analfabēti, varējām stāvēt un skulpturālo kȯmpȯzīciju vērot no visām pusēm, nespēdami noticēt, ka mūsu acīm paveŗas akmens, nevis dzīva miesa, kas tūlīt pat turpinās kustību, kuŗā sastingusi gluži kā mȯmentuzņēmumā. Tikpat iespaidīgs ir arī Bernīni radītais Dāvids, kas sastindzis tieši pirms lingas metiena, jo situācijas radītā spriedze redzama ne tikai viņa ķermeņa muskulatūrā(!), bet arī sejas izteiksmē. Šis Dāvids ne ar ko neatpaliek no daudzkārt slavenākā Mikelandželȯ Dāvida, tieši otrādi, manuprāt, tas ir daudzkārt interesantāks.

IMG_20180310_160553

Šeit nav ne auduma, ne spilvenu. Tikai akmens, ciets akmens vien

Pabeiguši ȯbligāto kultūrprȯgrammu, dodamies cauri Villa Borghese parkam, kur mūs kā daudzus citus pārsteidz šķietami savvaļā dzīvojoši… papagaiļi, kas, zaļās astes izpletuši, bariem vien laižas no koka uz koku. Sasniedzam Pinčȯ pakalna terasi, no kuŗas paveŗas jauks skats uz Tautas laukumu (Piazza del Popolo), ja pietiek pacietības lēnām izspraukties cauri ļaužu bariņam. Tālāk dodamies uz Spāņu kāpnēm, paēdam gardu tiramisù un sākam domāt par došanos pie miera.

Daži novērjumi:

  1. Romā var labi redzēt, ka (un kāpēc) itālieši iecienījuši mazas autȯmašīnas, piemēram, Smart mikrȯautȯmȯbiļus, kuŗus, kā šeit redzam, ir iespējams noparkot visneiedomājamākajās vietās. Tomēr tas nepasargā ne šīs, ne citu marku autȯmašīnas no skādes: vietas ceļa malā allaž ir maz, parkošanās notiek cieši kopā un autȯmašīnas regulāri ir apbuktētas.
  2. Romā atkritumus savāc – ja tie atrodas miskastē. Diemžēl visu to, kas mētājas ielas malā, šķiet, neviens netīra un negrasās tīrīt tik pedantiski, kā to dara pie mums. Pat divriteņa rāmis, kas izsenis atbrīvots no visa, ko vien ir iespējams noskrūvēt, var rūsēt, pieķēdēts pie staba, kā izskatās, gadiem ilgi.
  3. Izvēle braukt uz Romu martā šķiet ļoti laba, jo ļaužu šeit jau tā ir daudz, bet vēl ne tik ļoti, kļūtu grūti visu tūristu baru paciest. Tūrisms ārpus tūrisma sezōnas ir vislabākais tūrisms.

____________________________________

[1] Pāvu māja ir slēgta. Secinām, ka zȯȯdārza kopēji, visticamāk, atmetuši ar roku cerībām putnus sadzīt tur atpakaļ. Vieglāk, acīm redzot, ir uzlikt zīmi „nebarot un nekaitināt”, attiecinot to ne tikvien uz pāviem, bet arī kaijām, kuŗas ir visur.
[2] Ieeja muzejā ir caur pagrabstāvu, no kuŗa uzdzen uzreiz otrajā stāvā pie gleznām, bet tikai pēc tam ļauj pa tām pašām kāpnēm nokāpt uz pirmo stāvu. Lieki piebilst, ka, ja neskaita vienu zīmi „uz galeriju” (Pinacoteca), nekas no tā izskaidrots nekur nav, tāpēc ne-pārāk-interesanto gleznu apskati pavada panikaina sajūta, ka esam aizgājuši nepareizi un pie skulptūrām nemaz netiksim.
[3] Laikos, kad katrs valsts iedzīvotājs ir skaidri reģistrēts ar vienu kȯnkrētu vārdu visos dȯkumentos, ir dīvaini apzināties, kā viens cilvēks var būt tiklab Gian Lorenzo, kā Giovanni Lorenzo un arī Giovan Lorenzo. Itāliski vispȯpulārākā ir pirmā fȯrma, bet pareizāka skaitās pēdējā. Latviski laikam jāpaliek pie Džȯvanni Lȯrencȯ.

IMG_20180310_091541

Tautas laukumā (Piazza del Popolo) uzceltas divas vienādas baznīcas, kas kopā ar ēģiptiešu ȯbelisku veido ļoti… interesantu kȯmpȯzīciju

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas

S.P.Q.R. 2018 I (dies prima)

Kad ierodamies Rīgas lidostā, esam ceļā pavadījuši jau savu pusotru stundu, tomēr par spīti maz gulētajai naktij, jūtamies diezgan friši. Aviȯkȯmpānijai lidostā gan ir paredzēti trīs atsevišķi galdiņi[1], tomēr darbinieks uz tiem ir tikai viens, tāpēc daži citi topošie pasažieŗi, kuŗi nav gluži tikpat mierpilni kā mēs, sāk celt traci par to, ka nekas nekustas uz priekšu un vispār „mēs nepaspēsim uz lidmašīnu”. Taču uztraukumam nav pamata, jo uz lidmašīnu paspēj gan tas „viens idiōts”, kas „netiek ar savām mantām galā”, gan Mr. Kašķīgais-Nepacietīgais, kam, nododot pašam savu bagāžu, teju gadās līdzīga ķeza, gan arī mēs paši, kas saprotam, ka no pacietības vēl neviens nav nomiris, un esam mȯrāli sagatavojušies krietnai devai latviešu naciȯnālā spȯrta veida – stāvēšanas rindā.

IMG_20180309_130622

Šeit vēl valda ziema; nevis tā baltā, skaistā, bet gan pelēka un plika

Tad, kad nu esam visas vajadzīgās rindas godam izstāvējuši, nonākam mȯdernā un gaišā lidmašīnā, kur griesti šķiet augstāki nekā parasti[2] un kas turklāt ik rindā ir aprīkota ar ekrāniem, kuŗos redzami dažādi lidojuma dati, ieskaitot tā ātrumu, augstumu un temperatūru aiz loga.

Mazliet vairāk nekā divarpus stundas vēlāk nonākam Romas Fjumičīnȯ lidostā, kas lepni nes Leȯnardȯ da Vinči vārdu. Esam izvēlējušies pārbraucienu uz Romu pieveikt ar kādu no daudzo autȯbusu ȯperatōru piedāvātajiem transpȯrta līdzekļiem, un šim lēmuma izkristalizējas gan plusi, gan mīnusi. Pluss: izdodas redzēt Romas apkārtnes ceļus un satiksmi tūristiem nedraudzīgā (lasīt: neuzfrišinātā) rakursā. Mīnuss: izdodas redzēt Romas apkārtnes ceļus un satiksmi tūristiem nedraudzīgā rakursā. Autȯbusa biļete ir salīdzinoši lēta un nopērkama bez īpašām grūtībām, tomēr tas nav labs variants steidzīgajiem un/vai nepacietīgajiem, jo satiksme izrādās neciešami lēna. Sastrēgums!

 

IMG_20180310_085619

Šis koks, kuŗam ļauts augt uz brauktuves, mums kļūst par ȯrientieri ceļā uz metrȯstaciju

Autȯbuss mūs aizved līdz Romas centrālajai stacijai (Termini). Tā ir otrā lielākā dzelzceļa stacija Eirōpā un tajā apmaldīties patiešām nav grūti. Tomēr pēc neilga brītiņa, saglabādami mieru, atrodam ieeju metrȯstacijā un mums pat izdodas aparātā nopirkt visas nepieciešamās metrȯ biļetes[3]. Nu gan varam braukt kā karaļi!

Pirmais iespaids nedaudz liek vilties – sastrēgumi, šauras ieliņas, gana liela nolaistība un nekoptība. Tāpēc taisni laika ir pirmās dienas vakarā ieplānotā pietura, kas atvērs Romas apskates kultūrprȯgrammu – Trevi strūklaka. Arī vēlā stundā laukums pie tās ir ļaužu pilns, tomēr mums izdodas atrast pleķīti, no kuŗa var tīri labi redzēt gan vērienīgo strūklaku, gan izgaismoto ūdens baseinu pie tās.

Un beidzot es jūtu, ka esam Romā.

____________________________________

[1] Atsevišķi reģistrācijai, bagāžas nodošanai un biznesa klases pasažieriem.
[2] Atjautīgs bagāžas nodalījumu dizains dara brīnumus.
[3] Dažādais Romas sabiedriskais transpȯrts sajūgts vienotā sistēmā ar dažādu iegādājamo biļešu klāstu. Mums interesantas ir simt minūšu biļetes (viens brauciens ar metrȯ) un septiņu dienu biļetes.

IMG_20180309_210313.jpg

Trevī strūklakas mirguļojums fȯtȯgrafēšanai nepakļaujas

Komentēt

Filed under Atstāsti, Pārdomas