Category Archives: Valodniecība

Mūžīgais pabērns latviešu valoda

… jeb „Lietas, kas mani sanikno”.

Vakar priekā par jaunām lietām savā sejasgrāmatā veicu ierakstu, kuŗā paziņoju, ka manā personīgajā datorā ne vien operētājsistēma, bet arī tāda kvalitātīvai dzīvei vitāli nepieciešama programmatūra kā Microsoft Office darbojas latviešu valodā. Pats šo savu žestu uztvēru kā lielīšanos, kā mikroskopisku sava nacionālā pašlepnuma apliecinājumu. Tomēr vairums atbilžu, ko saņēmu, mani apbēdināja, pat saniknoja. Sajutos gluži kā vēl viens Valdemārs[1], kas pie savas Tērbatas ūniversitātes kopmītņu istabiņas durvīm pirms simt piecdesmit gadiem pielika vārdu „latweetis” (latvietis), izsaucot apkārtējo sašutumu un neizpratni. Tā arī es pēc šī, ka man likās, vienkāršā izteikuma, saņēmu sejdelnas un līdzjūtības apliecinājumus. Bet kādēļ? Kādēļ pēkšņi izrādās, ka mana vēlme, dzīvojot Latvijā un, runājot latviešu valodā, arī datortechnoloģijas lietot savā dzimtajā mēlē, nav pašsaprotama?

Pirms pusotra gadsimta, kad Valdemārs veica šo it kā vienkāršo, tomēr zīmīgo soli, kas uzskatāms par mūsu Pirmās atmodas sākumu, latviešu valodas stāvoklis bija graujošs – sauksim lietas īstajos vārdos. Latvju valoda tolaik bija nabadzīga, jaunu reāliju apzīmēšanai, kad tās sasniedza latvieša mēli, nācās lietot groteskus ģermānismus, aizguvumus no vācu valodas, kas nebija ne skaisti, nedz arī ērti izrunājami[2]. Nebija vēl Mīlenbacha un Endzelīna „Latviešu valodas gramatikas” (1907), nedz arī viņu „Latviešu valodas vārdnīcas” (1923-1932). Latviešu valoda skaitījās bauŗu un arāju valoda un sabiedriskajā domā skaitījās pareizi un prestiži uzskatīt to par nespējnieci bez nākotnes perspektīvām.

Ir pagājuši vairāk nekā simt piecdesmit gadi. Esmu pārliecināts, ka šodien par līdzīgiem izteikumiem diezgan viegli jebkuŗš cilvēks varētu izpelnīties ātru un efektīvu fasādes izformēšanu. Par spīti dažādajiem vēstures līkločiem ir noiets gaŗš un svarīgs ceļš un latviešu valoda ir izcīnījusi sev vietiņu pasaules kultūras telpā. Tomēr šī „pasaules kultūras telpa” arvien biežāk pieņem virtuālus apveidus, kas, lai arī nekas vairāk kā elektronisku signālu kopums, ieņem aizvien lielāku un svarīgāku vietu ikviena cilvēka dzīvē. Un šajā – interneta – vidē latviešu valodai atkal ir ievērojamas grūtības ielauzties. Viens no šo grūtību simptomiem – fakts, ka savu virtuālo vidi (datora operētājsistēmu, dzīvi internetā u.tml.) izvēlamies veidot angļu valodā. Es uzsveŗu, ne vairs vajadzības spiesti, bet no savas brīvas gribas mēs izvēlamies savu ikdienišķo, virtuālo sadzīvi aizvadīt svešā, visbiežāk angļu, valodā,[3] tā vietā, lai to darītu latviski; un tad, kad tomēr nākas informātikas jautājumus pārspriest it kā latviešu mēlē, savu runu pārsātinām ar groteskiem anglicismiem, tos grozot un kropļojot, kā nu sanāk, izmisīgi cenzdamies šo vārdu krājumu ar varu iespiest sistēmā, kuŗai tie nekad nav bijuši paredzēti, proti, latviešu valodā.

Tiktāl par skumjo. Tomēr mani patiesi saniknoja kas cits.

Runājot lingvistikas katēgorijās, latviešu valoda nav apdraudēta. Tās runātāju skaits ir salīdzinoši liels, bērni turpina to mācīties, tai ir oficiālas valodas statuss ne vien Latvijas Republikā, bet arī Eiropas Savienības administrātīvajās iestādēs. Taču, ja palūkojamies uz informātikas technoloģijām, šī statistika kļūst krietni drūmāka. Tomēr vaina neslēpjas tur, kur tā parasti tiek piedēvēta. Pie šīs skumjās situācijas nav vainīga nedz valdība, nedz valodnieki un pat ne programmētāji. Nav trūcis dažādu censoņu – anonimu un vārdā sauktu –, kas rūpējušies par to, lai virtuālo vidi (tajā skaitā jau pieminēto Facebook vietni un Microsoft Office programmatūru) katram latvietim būtu iespējams sasniegt savā dzimtajā valodā[4]. Iespējas ir! Tad nu, lūdzu, lietojiet tās! Un ja kāds savas atšķirīgās valodas izpratnes dēļ nevēlas tās lietot, manis pēc!

Tomēr tad, kad es savas ikdienas bagātināšanai esmu nolēmis arī šo tik nozīmīgo savas dzīves aspektu pielīdzināt savas dvēseles valodai un prieka vietā sastopos ar žēlumu, it kā kāds bargs vagars man būtu to piespriedis kā sodu par nezināmiem grēkiem…
man patiešām
gribas
lauzt krēslus.

____________________________________

[1] Ar šo nebūt necenšos un neuzdrošinos iedomāties, ka mani apgriezieni vai spējas, nemaz jau nerunājot par autoritāti, kaut mazākajā mērā līdzinātos Krišjāņa Valdemāra veikumam latviešu valodas un kultūras labā. Es ceru, ka man tiks piedots šis – atzīstos – pārdrošais parallēlisms.

[2] Tā, piemēram, runāja nevis par angļiem un Angliju, bet par eņlenderiem (!) un Eņģlandi (!!).

[3] Lai nerastos priekšstats, ka es iztaisos svētāks, nekā patiesībā esmu, man jāatzīst, ka arī pats krītu šajā grēkā, kad, piemēram, internetā meklējot informāciju jautājumos, kas nav tieši saistīti ar Latviju vai latviešiem, kā pašu par sevi saprotamu veicu izvēli to darīt angļu, franču vai pat itāļu, bet ne latviešu valodā.

[4] Es šeit nerunāju par to, cik atsevišķi informātikas terminoloģijas tulkošanas piemēri bijuši veiksmīgi vai neveiksmīgi. Nevar noliegt, ka to vidū ir bijuši graujoši gadījumi, bet ir bijis arī ne mazums ļoti labu, pat izcilu piemēru, kā arī tādu, kas šķiet savādi un izraisa neizpratni tikai tādēļ vien, ka ir jauni un nedzirdēti (kā zināms, jebkuŗa sevi cienoša latvieša dabīgā pirmreakcija uz visu jauno ir: „Tas nav iespējams! Tas nevar būt, jo tas nevar būt nekad!”).

Advertisements

4 komentāri

Filed under Pārdomas, Valodniecība

Valodnieka sirdspuksti

Rokoties pa interneta plašumiem, uzdūros šiem teksta fragmentiem, un mana sirds tūlīt pat iepukstējās straujāk.

“Mūsu Tēvs” lūgšana Insterburgas dialektā (Prediger Hennig)

Tewe musu, kurs essi Danguje,
Buk szwenczamas Wardas tawo,
Ateik tawo Karalijste;
Buk tawo Walle kaip Daguje, taip ir an Zemes;
Duna musu dieniszka duk mums ir sze Diena;
Atleisk mums musu Kaltes, kaip mes atoeidzjam sawo Kaltiems;
Ne wesk mus Pagundima;
Bet gelbek mus nu Pikto.

“Mūsu Tēvs” lūgšana Nadrūvijas dialektā (Simon Prätorius)

Tiewe musu, kursa tu essi Debsissa,
Szwints tiest taws Wards;
Akeik mums twa Walstybe;
Tawas Praats buk kaip Debbesissa taibant wirszu Sjemes;
Musu dieniszka May e duk mums ir szen Dienan;
Atmesk mums musu Griekus, kaip mes pammetam musi Pardokonteimus;
Ne te wedde mus Baidykle;
Bet te passarge mus mi wissa Louna (Pikta)

 Vai uzminēji, kāda valoda tā ir?

Komentēt

Filed under Valodniecība