Par ȯrtȯgrāfiju

«Esmu klasiskās latviešu valodas ortografijas piekritējs [..] Tas nozīmē, ka var nākties redzēt tādus grafiskus brīnumus kā ŗ, ch un ō, kā arī laiku pa laikam kādu šķietami savādu vārdu izvēli (Ekumēnisks? Oikūmenisks!).» Tā es, uzsākot šī blȯga veidošanu, savulaik jūsmoju par t. s. Endzelīna rakstību. Visos ierakstos, kas veikti pirms 2016. gada, šis rakstības veids atspoguļo manus persōnīgos meklējumus valodā, tādēļ tajos vienmēr būs lasāma klasiskā ȯrtȯgrāfija visā savā barȯkālajā krāšņumā. Tomēr nu, kad esmu šādu rakstību pamatīgi izmēģinājis, manas domas ir nedaudz mainījušās. Tagad mana persōnīgā fakultatīvā rakstība atrodas kaut kur pa vidu starp klasisko ȯrtȯgrāfiju, mūsdienu pareizrakstības nȯrmu un pilnīgākas ȯrtȯgrāfijas meklējumiem.

Mīkstinātais ŗ
Latviešu valodas nȯrma neaizliedz fakultatīvu mīkstinātā ŗ lietojumu atbilstoši attiecīgajām likumībām, un arī es no tā arvien neatsakos, jo redzu šī burta noderīgumu – kaut arī nelielu – latviešu valodā, kuŗas sistēmā tas brīnišķīgi iederas un to papildina, ja tiek pareizi lietots. Tad nu turpinu rakstīt kuŗš un gaŗš (kā ceļš, mīļš), veŗu un beŗu (kā veļu, ceļu) un pāŗa un bēŗu (kā kāļa, mēļu) un arī runā cenšos pēc labākās sirdsapziņas ievērot mīkstinātā ŗ ietekmi un šos vārdus izrunāt ar šauru (!) e/ē, pat ja pašu ŗ laikam gan biežāk tomēr tikai nodomāju, nevis izrunāju skaļi. Tas gan vairāk aiz kautrēšanās un nevēlēšanās izklausīties pȯmpōzi.

Burtkopa ch un burts
Savā aptuveni četrarpus gadus ilgajā praksē neesmu saskāries ne ar vienu gadījumu, kad līdzskaņu h un ch šķīrums noteiktu jebkādu nozīmju atšķirību – būtisku vai ne. Toties esmu atradis vismaz divus gadījumus, kur atrodama līdzskaņu kȯmbinācija c+h.[1] Tad nu savā praksē burtkopu ch uzskatu par lietošanai nederīgu un atmetamu. Tomēr man nākas atzīt, ka esmu pa šo laiku pieradis pie šo divu trīs nelatvisko skaņu šķirtuma rakstos. Tāpēc esmu nolēmis izmēģināt burtkopas ch vietā fakultatīvi lietot burtu .[2] Pieļauju, ka lasītājam, kam šīs atšķirības maz ko izsaka, sediļa (kȯmatiņš) zem h burta īpaši netraucēs (vai vismaz traucēs mazāk nekā neizrunāts c).

Patskaņi ȯ/ō un divskanis o
Nav nekāds noslēpums – no tā, ka latviešu valodā aiz burta o var slēpties veselas trīs dažādas skaņas, izceļas ne vairāk, ne mazāk kā vispārējs bardaks. Meklējot veidus, kā šīs trīs skaņas rakstos nošķirt, esmu nonācis pie šāda risinājuma – vienkāršo burtu o atstāt latviskajam divskanim /uo/, ar burtu ō apzīmēt gaŗo patskani /o:/, kamēr īso /o/ apzīmēt ar īpašu īsuma zīmi – punktu –, iegūstot burtu ȯ.[3]  Šos trīs burtus plānoju lietot saskaņā ar savu paša izrunu (lōģiski, vai ne?). Tas nozīmē, ka rakstu, piemēram, nȯvembris, kaut arī zinu, ka citi saka novembris (ar divskani /uo/).

Gaŗie patskaņi svešvārdos
Svešvārdos gaŗos patskaņus rakstu pēc savas izrunas, pretojoties gan klasiskās ȯrtȯgrafijas dȯgmām, gan daļēji arī pastāvošajai latviešu valodas nȯrmai. Tas nozīmē, ka šī blȯga ietvaros rakstu, kā runāju: ȯkeāns, datōrs, refȯrmātōrs, akumulātōrs, bet arī ģērbonis (ne ģerbonis, kā to paredz pastāvošā nȯrma).

Šīs fakultatīvās ȯrtȯgrāfijas mērķis nav vis mana iegriba būt ar kaut ko īpašam vai ȯriģinālam, bet tā veidojas patiesā vēlmē atrast vismaz man pašam vislabāko veidu, kā pierakstīt savas dvēseles valodas domas. Labprāt pieņemšu kȯmentārus, piezīmes un kȯnstruktīvus ieteikumus.

 ____________________________________________

[1] Vārdos erchercōgs un Jichārs (1L 6:3,23)
[2] Idejas autōrs – Modernā latviešu tastatūras izklājuma izveidotājs Valdis Vītoliņš
[3] Īsuma zīmes idejas autōrs Egīls Skudra šajā nolūkā lieto akūtu (ó), taču man to darīt neļauj asȯciācijas, kas rodas citu valodu ietekmē, kā arī vizuālais aspekts jeb vēlme īsumu norādīt ar tādu zīmi, kas arī grafiski ir, cik iespējams, maza.

 

Advertisements